Lai kā gribas ietekmēt otra rīcību, katram pašam jādzīvo sava dzīve

Pēc latviešu gadskārtu svētkiem Miķeļiem, kas ir rudens saulgrieži, sākas veļu laiks. Tas iezīmē klusāku laiku dabā un cilvēku sadzīvē. Tas ir brīdis, kad padomāt un uzņemt savus aizgājušos tuviniekus un draugus, kas veļu veidā nāk apraudzīt, kā tad mums klājas, kā dzīvojam, kopjam īpašumus un laukus, tādā veidā dodot mums svētību. Ja jau ciemiņi ierodas, tad viņi jāpamielo. Arī pati pagalmā pie ozola ik gadu nolieku nelielu cienastu manas mājas veļiem, kuri tur savulaik dzīvojuši un darbojušies.
Mirušo piemiņa bijusi nozīmīga visos laikos, arī Latvijas kapsētās sācies svecīšu vakaru laiks, kas vairāk ir kristīgā tradīcija, bet savā būtībā jau nozīmē to pašu — pieminēt un godināt aizgājušos. Iedegtās gaismiņas rāda ceļu, lai dvēselītes vai veļi varētu atnākt uz mūsu mājām. Tāpat kā aicināti, viņi jālūdz arī aiziet, ko ne vienmēr izdara. Tāpēc svarīgi no aizgājējiem atvadīties, jo katram savas gaitas. Jā, veļu laiks ir tāds piezemētāks un pieklusinātāks brīdis, kad piebremzējam ikdienas steigu, cenšoties izjust iekšējo mieru.