Andra Zālīša publicētās pārdomas un pārliecība laikraksta “Staburags” 7. decembra numurā ir tik tendenciozas, nepārliecinošas un man aizvainojošas, ka nepieciešams atbildēt. “Vai dedzināt “Sūnu ciema zēnus”?” jautā A. Zālītis, it kā savā rakstā es būtu analizējis vai vērtējis Andreju Upīti kā rakstnieku. Sava redzesloka un zināšanu paplašināšanai ir vērts lasīt arī Kārļa Marksa, Ļeņina, Ādolfa Hitlera rakstu darbus, taču nevienam nenāk prātā to vārdos saukt skolas un ielas. Norvēģi ir tikuši skaidrībā par Knutu Hamsunu, lietuvieši — par Petru Cvirku, latviešiem ir skaidrība par Vili Lāci, vienīgi daži skrīverieši netiek skaidrībā par komunistu, kolaboracionistu un padomju varas vadoni Andreju Upīti.
A. Zālītis raksta, ka es izraujot fragmentus no konteksta, bet, nenorādot no kāda, min, ka mana raksta teksti pārkopēti no “dzeltenās” preses un es vados no tantīšu tenkām. Informāciju par Upīti es smēlos izdevumos: ““Atmiņas par Andreju Upīti”, “Liesma”, 1977.; Kārlis Krauliņš “Andrejs Upīts”, “Liesma”, 1979; “1918. — 1920. g. LR Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās”; www.literatura.lv; “Vikipēdijā”. A. Zālītis izmanto vecu paņēmienu: uzbrukt, nomelnot un nozākāt raksta autoru, tā mēģinot vēstīt, ka slikts cilvēks var rakstīt tikai nepatiesības un nelabas lietas.
Neatbildēts paliek jautājums: kādēļ godāt valsts un tautas ienaidnieku? Skrīveriešiem ir pamats būt lepniem par savu dēlu Jorģi Zemitānu, kuram ir nozīmīga loma Latvijas valstiskuma vēsturē. Diemžēl viņa vārdam ir atvēlēta neliela ieliņa Skrīveru nomalē. Skrīveri var lepoties ar brīvības cīnītājiem: Kureļa grupas veidošanos Otrajā pasaules karā, drosminiekiem, kuri cieta par nacionālā karoga pacelšanu okupācijas gados. Vai godājams ir divu padomju varu vadonis 1919. gadā un pēc 1940. gada okupācijas, kurš piedalījās lēmumu pieņemšanā par tūkstošiem noslepkavošanu nāves nometnēs un nolemšanu bojāejai Sibīrijā, vispārēju tautas aplaupīšanu? Pats A. Upīts baudīja šīs laupīšanas “augļus”, dzīvojot noslepkavoto vai izsūtīto dzīvoklī Rīgā un vasarnīcā Jūrmalā. Vai “daudzu skrīveriešu” un A. Zālīša prātā dziļi iesakņojies pionieru pulciņos un komjauniešu šūniņās iepotētais par “dižo” rakstnieku? Varbūt Andris Zālītis ilgojas pēc komunistu diktatūras un gaida to atgriežamies? Mūsdienās tas var notikt tikai kā jauna Latvijas okupācija no Putina Krievijas. Vai Andris Zālītis sapņo teikt: es jūs jau sen gaidīju un pat jūsu A. Upīti godāju, varu būt noderīgs kā vietvaldis, tāpat kā kādreiz Andrejs Upīts.
