Jauns bezkaunības līmenis

Otrdienas vakarā ar dēlu Aizkraukles kultūras centrā apmeklēju muzikālo izrādi bērniem “Pārsteidzošā tikšanās ar džungļu draugiem”. Manā skatījumā, izrāde bija kupli apmeklēta, īsts bērnu festivāliņš, sākot no zīdaiņiem līdz pat sākumskolēniem. Esmu vecumā, kad šādas izrādes manu sirdi vairs neskar, taču bērni bija sajūsmā — dejoja, aplaudēja, dziedāja līdzi un spiedza aiz sajūsmas. Viss bija labi līdz brīdim, kad izrādes laikā izšāvās konfeti salūts. Mazo prieks bija tik liels, ka uz skatuves pakāpieniem esošie bērni nekautrējās līst uz skatuves un rokām grābt krāsainos papīrīšus. Turpmāk situācija tikai pasliktinājās. Pirmo reizi biju pasākumā, kurā māksliniekiem vairākkārt no skatuves nācās aicināt bērnus doties pie vecākiem. Pāris pirmajās reizēs tika doti “mājieni”, savukārt noslēguma dziesmas laikā mikrofonā izskanēja tiešs aicinājums vecākiem bērnus savākt, jo notiekošais patiešām traucēja. Daži jau brīvi dipināja pa skatuves priekšpusi, traucēdami izrādes norisi.

Šis ir akmens vecāku lauciņā. Es saprotu, ka kultūras pasākumi principā nav notikuši divus gadus, bet tas nav iemesls nekulturālai uzvedībai un necieņai pret māksliniekiem un citiem zālē sēdošajiem! Jā, bērnu pasākumos vienmēr notiek kustība, kāds nevar mierā nosēdēt un tamlīdzīgi, bet pieļaut atvašu kāpšanu uz skatuves ir jauns bezkaunības līmenis! Notiekošais traucēja māksliniekiem, zālē sēdošie vairs nespēja koncentrēties vai normāli saskatīt džungļu tēlus, jo visa skatuves mala bija pilna ar bērniem. Visa atbildība par notikušo jāuzņemas vecākiem — tiem pašiem, kas bezdarbībā sēdējā un pieļāva bērnu visatļautību. Nezinu, kā viņiem, bet man bija kauns viņu vietā! Tāpat mākslinieki lūdza bērnus neaiztikt dekorācijas, kuras ik pa laikam ziņkārīgi pirkstiņi apčubināja. Biļetes uz šo izrādi bija salīdzinoši dārgas — deviņi līdz 12 eiro, bet summā nav iekļauta visatļautība. Bērniem kultūras pasākumi jāapmeklē kaut vai viena iemesla dēļ — lai iemācītos uzvesties sabiedrībā. Šo iemaņu nodošana gulstas uz vecāku pleciem. Šīs nedēļas izrāde parādīja dažu vecāku kultūras izpratnes līmeni. Secinājums — vienaldzība rosina visatļautību.

Runa nav par enerģiskiem visurgājējiem bērniem, bet par vienaldzīgiem vecākiem. Bērns, visticamāk, neapzinājās, ka rīkojas neglīti un neatbilstoši situācijai un vietai, pieaugušajam jau nu gan vajadzēja to saprast un rīkoties.

Ceru, ka notikušais liks aizdomāties un nākotnē līdzīgas situācijas neatkārtosies. Sabiedrībā mierīga līdzāspastāvēšana iespējama, tikai sadarbojoties un cienot vienam otru. Mums ir iespēja apmeklēt un baudīt kultūras pasākumus, darīsim to atbildīgi, cienot kā citus pasākuma apmeklētājus, tā māksliniekus. Un, ja kādam trūkst takta sajūtas, tad nu tiešu aicinājumu gan vajadzētu spēt uztvert.