Jaunjelgava — vārti uz Sēliju: Cilvēks — darītājs

Viens no Jaunjelgavas izteiktākajiem darītājiem ir Eduards Kaļķis. Vajadzīgs laiks, lai uzskaitītu visus viņa titulus — Jaunjelgavas kultūras centra mākslinieciskās daļas vadītājs, biedrības “RADI Jaunjelgavā” valdes loceklis, Jaunjelgavas mazā dzelzceļa priekšnieks, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja tehniskais konsultants, vietējā amatierteātra aktieris, tūrisma gids un pasākumu vadītājs, kurš vēl paspēj Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē apgūt dizaina un tehnoloģiju un sociālo zinību skolotāja profesiju. Eduards smej, ka varētu klonēties, bet visas viņa kopijas būtu nelaimīgas — jo darāmā atliektiem galiem pietiktu visiem.

Apzinās vērtības

Eduarda vecvecmamma Olga Kalēja bija sēliete, ar dziļām dzimtas saknēm Jaunjelgavas Sērenes pusē. “Viens kārtīgs dzimtas zars, kas šeit, Jaunjelgavā, ir dzimis. Viņa nodzīvoja teju līdz 101 gada vecumam. Bija viena no tiem cilvēkiem, kas pierakstījusi dažādus šīs puses izteicienus, zināja ļoti daudz tautasdziesmu un ne tikai. Viņa ir dzimtas spēcīgākais posms, kas nāk no Sēlijas puses un caurvijis mūs visus pārējos,” stāsta Eduards.

Apzinātie pieskārieni Sēlijai sākās 2017. gadā — ar RADU tirgus organizēšanu Jaunjelgavā. Tas ļāva sastapties ar sēļu cilvēkiem, jau ceturtajā tirgū tā rīkotāji ieviesa tradīciju uzvilkt mastā Jaunjelgavas novada karogu, kas būtībā ir Sēlijas karogs ar Jaunjelgavas novada ģerboni. Cilvēki prasīja par Sēliju, kur tā sākas, kā izskatās — iepazīstoties ar sēļiem, Eduards sāka meklēt informāciju. “Tolaik Jaunjelgavā vēl nebija tūrisma informācijas punkta, kultūras centrs un dome bija atvērti darba dienās, darba laikā un pilsētas viesi meklēja padomu, ko apskatīt, kur aizbraukt. Atvērta bija RADU māja, kurā notika viss — darbnīcas, iespējama velonoma un daudz kas cits,” atminas jaunjelgavietis. Gluži kā mazpilsētas celmlauži tūrismā — biedrības “RADI Jaunjelgavā” pārstāvji, Eduards kopā ar mammu Kristīni Kalēju, popularizēja un iepazīstināja iebraucējus ar pilsētiņas iespējām un apskates vietām. “Tas ļāva pašiem apzināties to, kas mums ir. Tālāk ir vesels novads — Sēlija ar savām bagātībām. Vislielākā saskarsme ar vēsturisko novadu ir tieši pēdējos gados. To, ka Sēlija ir vēsturisks novads, vectēvs man mācīja jau tad, kad es skolā vēl negāju. Es viņam ticēju, bet grāmatās nekur tas nebija rakstīts. Kad apstiprināja Vēsturisko zemju likumu, tad atminējos, ka ir cilvēki, kas to zināja un turēja godā un cieņā,” stāsta E. Kaļķis.

Lai noķertu sēli, jāpiepūlas

Aiz katra pilsētas pasākuma, notikuma un jaunuma “slēpjas” konkrēts cilvēks vai vairāki, kurus var nosaukt vārdā. Eduards teic, ka tā arī ir sēliskuma atslēga — cilvēks. “Braucot uz Sēliju, nevienā vietā durvis nebūs atvērtas. Braucot kaut ko apskatīt vai iepazīt, durvis, visticamāk, būs ciet. Vajadzēs ņemt rokā telefonu un zvanīt. Cilvēks, visticamāk, nebūs uz vietas, bet pateiks — 15 minūtes, pārvilkšu kūts zābakus uz kaut cik tīrākiem apaviem un būšu klāt! Tā ir Sēlijas kultūras, tūrisma un paša sēļa specifika. Sēlis nav atvērts un lasāms kā grāmata. Lai dabūtu sēli rokā, nākas pielikt pūles, piezvanīt, izdarīt savu maziņu, lai sēlis izdarītu savu lielo darbu,” teic E. Kaļķis.

Katrs mazpilsētā saskatīs savu skaistumu, jaunjelgavietim atmiņā iespiedušās bērnības spilgtākās atmiņas — lauva pilsētas centrā, vecais pilsētas parks ar lielajām betona plāksnēm. Kāda bērnības aina iezīmē sajūtas, kas Eduardu pavada cauri gadiem. Jūnijs, agrs, vēl dzestrs rīts, pilsēta tikai mostas. Bērnībā agrā rīta stundā puisēns kopā ar vecmammu gāja uz vistālāko veikalu, tagad šīs bērnības sajūtas atgriežas ikreiz no rīta, dodoties uz darbu pilsētas kultūras centrā. Ielās manāmi vien gados vecāki cilvēki, kas iecienījuši dienu sākt laikus, un sētnieki, kas ķērušies pie darba. “Tas ir brīdis, kad saproti, ka esi laukos un vienlaikus pilsētā. Vecmamma vienmēr aizrādīja, lai nekad nesaku, ka es braucu uz laukiem — Jaunjelgava ir pilsēta. Viņa nekad šo vietu neatļāvās nosaukt par laukiem. Pilsētas vēsturiskais centrs ir Jaunjelgavas “odziņa”, ko vajag saglabāt. Tur jūtams mazpilsētas šarms, kas manās atmiņās saglabājies no bērnības un ik dienu, ejot garām, uzvirmo no jauna,” stāsta Eduards.

Vieta ceļinieku atpūtai

Skolas laiku Eduards pavadīja Rīgā, vasaras — Jaunjelgavā. Kad izdeva liecību, 31. maijā viņš atbrauca uz Jaunjelgavu, augusta pēdējā dienā devās atpakaļ uz galvaspilsētu. “Es raudāju, jo Jaunjelgava bija mana miera osta, joprojām tā ir vieta, kur es vēlos būt. Galvaspilsētā bija mamma un skola. Tajā pašā laikā es nenožēloju, ka man ir šī Rīgas pieredze. Strādājot par dzelzceļa staciju priekšnieku, maiņu laikā biju Rīgā, brīvajās dienās atgriezos Jaunjelgavā. Tas ir sentiments, kas mani velk uz Jaunjelgavu, tie ir cilvēki, ar kuriem kopā te esmu — mani vecvecāki. Ja nebūtu šo divu komponentu, es, iespējams, būtu mēģinājis realizēties arī citur. Pat ja uznāk šādas domas, tās ātri pagaist, jo kā gan es varu atstāt iesāktos darbus. Vēlos līdz galam iedzīvināt Jaunjelgavas mazo dzelzceļu, īstenot idejas vairākiem kultūras pasākumiem, RADU mājā nodrošināt iespēju palikt pa nakti,” stāsta Eduards. Ieceres īstenošana ir noslēguma fāzē. Jaunjelgavietis pats savām rokām izremontējis RADU mājas telpas, iekārtojot vairākas istabas, kur ceļiniekiem pārnakšņot, virtuvi maltītes pagatavošanai, iespēju izmazgāt drēbes un uzglabāt velosipēdus. “Esmu pienākuma cilvēks. Man patīk darbus novest līdz galam. Tā ir mana motivācija. Runa absolūti nav par naudu vai ko tamlīdzīgu, ja tie būtu mani argumenti, diez vai es te būtu,” atklāj jaunjelgavietis. Drīzumā viņš plāno īstenot vēl kādu ieceri. Eduarda vectēva uzvārds ir Kalējs, viņš savulaik arī apguvis kalēja mākslu. Tālākā notikumu gaita ir nojaušama.

Paraudzīties vietējo acīm

Ne visi uzreiz spēj saskatīt mazpilsētas skaistumu. Eduards uzskata, ka pilsētas šarms atklāsies ikvienam — jāatver tikai sirds. “Cilvēkam jābūt ar vēlmi izprast, saprast, nevis uzreiz ieņemt pozīciju — te jau nekā nav. Ja nav šīs kritiskās nostājas, ir viegli atvērties un ieklausīties, ko stāsta Linda Jaunjelgavas tūrisma informācijas punktā, aiziet uz “Garšu Banku”, kas lepojas ar sienu, uz kuras ir daudzu mākslinieku paraksti un kur prezidents Edgars Rinkēvičs ir dzēris kafiju, izstaigāt Vecpilsētas parku. Ja ir iespēja ar mani, Ilgu Bruņenieci vai Ludmilu Ēveli pilsētu iepazīt ekskursijas veidā — izstaigāt vēsturiskās ieliņas, aiziet uz ebreju kapiem, tad parasti pēc pusotras stundas cilvēks vēlēsies atgriezties, redzēs pilsētas potenciālu. Svarīgi ir atstāt priekšstatus malā un iepazīt pilsētu ar vietējo iedzīvotāju acīm, saskatot skaisto. Te ir tik daudz ko redzēt!” stāsta Eduards.

Aprunājoties ar vairākiem jaunjelgaviešiem, iezīmējās pilsētnieku patstāvība un individualitāte, jo ne visi sevi saista ar sēļiem. Eduards uzskata, ka daudzi vienkārši neapzinās, cik sēliski viņi patiesībā ir: “Sēlija ir garš “banāns”. Vienā pusē Daugava un ļoti spēcīgā latgaliskā ietekme, šajā pusē jūtama Vidzemes ietekme. Tepat aiz mežiem sākas Zemgale un leišmalīte, kur jūtama Lietuvas ietekme. Runa nav par apzināšanos, ka es esmu sēlis, bet, ka dzīvoju Sēlijā un man ir tās ietekme, kas piedalās manas personības veidošanā. Sēļa iezīme ir savrupība — katrs vēlas dzīvot vairāk vai mazāk atsevišķi. Tāda dzīvošana ir arī Jaunjelgavā. Ne velti Sēlijas identitātes zīmē Jaunjelgavai ir uzzīmēts žogs. Tas nešķir, tikai norobežo. Pat neapzinoties, cilvēki ir šīs vietas identitātes paudēji. Daudzi neapzinās, cik ļoti viņi ir sēļi un cik ļoti sēliska ir vieta, kur viņi dzīvo. Jaunjelgava ir vieta, kur sākas sēliskais.”

Eduardam galvenais ir dzīvot tā, lai pašam būtu interesanti, un to viņš arī cenšas darīt. “Ja tu dari to, kas tev sagādā prieku, un ieguldi sirdi un degsmi, tad to arī saņem pretī. Cilvēki novērtē, viņiem patīk, tas sniedz gandarījumu,” stāsta Eduards. Viņš skaidro, ka tādu bijušo dzelzceļnieku nav un, lai gan šī vasara Jaunjelgavas mazajā dzelzceļā bijusi klusa, bažām nav pamata. Darbi turpināsies, šis tas no sākotnējā koncepta gan mainīsies, bet dzelzceļš turpinās uzņemt apmeklētājus. Arī RADU māja joprojām dzīvo un elpo, šobrīd telpās vairāk notiek privāti pasākumi. Darāmā Eduardam netrūkst, ikdiena paiet, gādājot par kultūras dzīves pasākumiem pilsētā. “Nedaudz jātēlo pīle — kad ūdens notek nost un spalvas paliek sausas. Ja visu ņem pie sirds, ir grūti strādāt. Strādāt ar cilvēkiem nav viegli, bet kopumā — tas ir tā vērts!”

Projekts “Sēlijas kopienu stāsti” tiek īstenots ar Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Sēlijas kultūras programma” finansiālu atbalstu.

+ 3