Es ticu, ka Ukraina uzvarēs! Inna Krivolapčuka par savām mājām šobrīd sauc Jaunjelgavu

Pagājušajā gadā 24. februāra rīts visai Ukrainas tautai iekrāsojās melnā krāsā. Krievija sāka nežēlīgu, asiņainu karu. Tūkstošiem ukraiņu bija spiesti pamest savu dzimteni un meklēt patvērumu citās valstīs. Daļa no viņiem ir Latvijā, arī mūsu pusē. Inna Krivolapčuka par savām mājām šobrīd sauc Jaunjelgavu, darbu atradusi kafejnīcā “Panna” Aizkrauklē, martā sāks mācīties latviešu valodu. Neraugoties uz pārdzīvojumiem, pozitīva un atvērta. Pāri visam — cerība, ka drīz varēs atgriezties dzimtenē.
Pat sapņos nerādījās
Inna neslēpj sajūsmu par Latvijas ziemu:
— Ļoti patīk, ziema ir mans mīļākais gadalaiks. Es labprāt dzīvotu tādā klimatā. Tik daudz sasnidzis, tāds skaistums! 9. decembrī man bija dzimšanas diena. Tādas kupenas bija, gluži kā dāvana.
— Kad jūs ieradāties Latvijā?
— Latvijā esmu no augusta beigām. 24. augustā ieradāmies Rēzeknē, tur pabijām piecas dienas. Meklējām dzīvesvietu, un mums ieteica Jaunjelgavu. Tā mēs te esam.
— No kurienes atbraucāt?
— Esmu no Harkivas apgabala, Balakļijas pilsētas. Tulkojumā tas nozīmē “zivju upe”. Pilsēta ir pie upes, 85 kilometrus no Harkivas.
Līdz 24. februārim viss bija labi. Mēs dzīvojām, strādājām, mums ir skaista daba, gluži kā jums. Maza, skaista pilsēta. Mums pat sapņos nerādījās, ka notiks kaut kas tāds! Krievija no mums ir divu stundu brauciena attālumā. Un redz, kā! Negaidīti, arī traģiski.