www. staburags.lv
Autors: Tīna Kukule
Esmu dzimusi un augusi Aizkrauklē, mācījos Aizkraukles novada vidusskolā līdz 9. klasei, kuru absolvēju 2017. gadā, paralēli skolas gaitām spēlēju volejbolu sporta skolas komandā, dziedāju skolas korī “De Cantare”, kā arī dejoju skolas tautas deju kolektīvā. Vidusskolas gadus gan mācījos Siguldā, tomēr arī šobrīd ik pa laikam sanāk aizbraukt uz Aizkraukli apciemot vecākus.
Vēlme palīdzēt cilvēkiem
Šobrīd studēju 4. studiju kursā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), programmā “Audiologopēdija”. Mācoties vidusskolā īsti vēl nezināju, ko vēlos studēt, tomēr zināju, ka ļoti vēlos tikt RSU pēc dzirdētajām atsauksmēm par to, cik laba ir šī augstskola. Izvēlējos tieši šo programmu, jo vienmēr ir bijusi vēlme palīdzēt cilvēkiem, patika izzināt cilvēka fizioloģiju un anatomiju, latviešu valoda vienmēr ir bijusi sirdij tuva, kā arī ideja sniegt kādam iespēju atjaunot vai uzlabot runas un valodas prasmes šķita ļoti vērtīgi. Uzsākt studijas galvaspilsētā un sākt dzīvot patstāvīgi sākumā šķita baisi, tomēr visam pienāk pirmā reize un ar kaut ko jāsāk.
Mācoties 1. kursā, vēlējos sevi izaicināt un redzēt, cik daudz esmu spējīga izdarīt saviem spēkiem, tāpēc pieteicos vasaras līderības programmas “Southwestern Advantage” atlasei. Šogad jau atbraucu no savas trešās vasaras, un redzot to, cik ļoti varu pilnveidot savas prasmes gan komunikācijā ar cilvēkiem, gan problēmrisināšanā, gan arī pārliecībā par to, ko daru un kas esmu, paver daudz dažādas iespējas neatkarīgi no tā, ar ko nodarbošos nākotnē. Šovasar man arī bija iespēja būt komandas līderei, kas uzliek lielāku atbildību gan par sevi pašu, gan par cilvēkiem, kuri man uzticas.
Pārvar bailes
Pirmo reizi lidojot uz Ameriku, man bija bail. Bail no nezināmā, no būšanas prom no mājām trīs mēnešus, no klauvēšanas pie durvīm un runāšanas ar svešiem cilvēkiem, no angļu valodas, kas man nebija no tām labākajām. Man pat bija bail lidot, jo līdz šim nekad nekur nebiju lidojusi ar lidmašīnu, un 12 stundas pavadīt debesīs šķita neaptverami. Tomēr nebija nemaz tik traki kā likās. Galamērķī mani sagaidīja, pirmo reizi biju kompānijas galvenajā ēkā un tas viss likās tik sirreāli. Arī pirmā strādāšanas nedēļa bija bailīga, tomēr jau pēc pirmajām nostrādātajām dienām sāku pierast pie vides un darba specifikas. Cilvēki ir jauki, durvis nav tik bailīgas un apziņa, ka tu esi Amerikā, otrpus okeānam, ir taču ļoti forša!
Vienu vasaru pavadīju Oklahomas štatā, otru Jūtas štatā. Vārdiem nespēju aprakstīt, cik skaista ir šī vieta! Kur vien paskaties, visur apkārt kalni! Dzīvoju viesģimenē – pie Džuljetas, kura pirms pāris gadiem arī bija uzņēmusi šīs pašas programmas studentus no Eiropas. Vasaras sākumā Džuljeta bija paņēmusi izaudzināt trīs kucēnus, kuri katru vakaru mani un manu istabas biedreni sagaidīja. Kā arī pašai Džuljetai vienmēr bija ko pastāstīt par savu darba dienu, strādājot paliatīvajā aprūpē mājas vizītēs, kādi viņai piedzīvojumi atgadījušies un vienmēr varēja arī kaut ko no Džuljetas iemācīties, īpaši viņas attieksmi un to, kā neuztvert visu tik ļoti nopietni. Arī Džuljetas vīrs Ēriks vienmēr mums bija gatavs palīdzēt salabot riteni vai automašīnu, neskatoties uz savām ilgajām darba stundām.
Arī šovasar došos uz Ameriku pārdot grāmatas “no durvīm uz durvīm”, un tas, kas mani piesaista, ir iespēja palīdzēt šīm ģimenēm izglītības jomā, kā arī dot šo iespēju piedzīvot citiem. Atskatoties uz sevi pirms trīs gadiem, nekad nebūtu iedomājusies, ka savas vasaras pavadīšu Amerikā, iepazīšu tik daudz foršas ģimenes, kurām jebkurā brīdī varu uzrakstīt, uzprasīt padomu vai vienkārši apvaicāties kā iet. Ir arī tādas ģimenes, kuras labprāt gaidītu tepat Latvijā, lai parādītu viņiem mūsu dabu un kultūru. Arī vasaras laikā sanāca parādīt pāris bilžu, un bija ļoti patīkami redzēt, cik ieinteresēti viņi ir arī iepazīt mani, jo ne katru dienu pie durvīm pieklauvē students no Eiropas.
Uzlabojas prasmes
Katru vasaras svētdienu darām kaut ko foršu – uzaicinām ciemos kādu programmas absolventu no Amerikas, lai dzirdētu viņa pieredzi, aizbraucam uz kādu ūdens parku, vai ar pacēlājiem dodamies pa kalnu virsotnēm.
Šajās vasarās noteikti esmu iemācījusies patstāvību. Kā ātri tikt galā ar radušos problēmu un turpināt strādāt neatkarīgi no apstākļiem, kā darīt to, ko negribās, bet spēt sevi piespiest darīt, jo ir jāizdara. Esmu uzlabojusi savu attieksmi, kā skatos uz lietām un apkārt notiekošo. Kā nepadoties grūtībās un turpināt darīt visu pēc sākotnējā plāna. Arī angļu valoda šo gadu laikā ir uzlabojusies. Runājot ar ģimenēm, jau no pirmās vasaras pievēršu uzmanību tam, kādu nākotnes dzīvi es sev vēlētos un no kā es labāk izvairītos, jo vienā vasarā satieku ap 2000 ģimeņu, uzzinu par viņu vērtībām, dzīves pieredzēm un kļūdām, ko viņi nepieļautu, ja būtu zinājuši, kā rīkoties citādāk. Esmu sapratusi, ka neatkarīgi no ienākumu līmeņa, izglītības vai dzīvošanas vietas, ar visiem ir iespējams atrast kopīgu valodu, tikai tā ir prasme, ko var iemācīties tikai to darot, kā arī ir prasme neņemt tik ļoti pie sirds visu, kas nāk tavā virzienā. Jo arī turpmāk dzīvē man nāksies saskarties ar tik ļoti dažādiem cilvēkiem, jāspēj ar viņiem rast kopīga valoda vai vienkārši jāspēj atstāt labā noskaņojumā neatkarīgi no tā, kā viņi izturas pret mani.
Joprojām turpinu piepildīt savas vasaras, jo vienmēr ir ko mācīties un kur augt. Galvenokārt, vēlos šo iespēju un pieredzi dot citiem, tādēļ jau trešo gadu pati atlasu un apmācu studentus šai programmai. Pati vēlos vēl labāk pārvaldīt savas emocijas, pieturēties pie dienas grafika, disciplīnas un sasniegt vēl lielākus mērķus gan rezultātu ziņā, gan pašizaugsmē, jo katru vasaru ir kāds cits izaicinājums, kam jātiek pāri.
Iesaka ikvienam studentam
Pēc nostrādātas vasaras mums vienmēr ir iespēja pāris dienas paceļot. Pagājušā gada vasarā katru no šīm brīvajām četrām dienām pavadījām citā štatā. Pirmajā dienā devāmies uz kādu no Jūtas nacionālajiem parkiem, tad uz Lielo Kanjonu Arizonas štatā, nākamo dienu pavadījām Las Vegasā Nevadas štatā, un tad devāmies uz Los Andželosu Kalifornijā. Vārdiem grūti aprakstīt, cik forši ir savām acīm redzēt vietas, ko esi redzējis tikai bildēs vai filmās. Piedzīvot ko tādu, ko tu sapņos pat neesi redzējis.
Šīs programmas pieredze man ir pavērusi daudz iespējas gan ceļošanas ziņā, gan jaunu kontaktu izveidošanā, gan arī sevis iepazīšanā un pilnveidošanā. Šī programma nav viegla, tomēr, manuprāt, tas būtu jāizmēģina ikvienam studentam, kurš dzīvē grib sasniegt kaut ko nedaudz vairāk, tiekties uz saviem mērķiem un darīt visu, kas viņa spēkos, lai nepadotos. Tas arī ir tas, ko man šī pieredze ir devusi – domāt plašāk, sapņot vairāk un izmantot arvien vairāk iespējas, kas nāk manā virzienā.
Reklāma