Divas sezonas gadā

Guna Rukšāne: “Ziemai atstāju klāt pie puķēm lakstus, jo dabā arī tos neviens rudenī nenolauž”
Puķkopjiem Gunai un Jānim Rukšāniem ir divas sezonas gadā — pusgads dārza darbos un pusgads vai ziemas mēneši grāmatu rakstīšanai. Viņi ir dzīvespriecīgs un saskanīgs pāris, viens otru uzlūko ar joprojām gādīgu un mīlošu skatienu, tajā pašā laikā prot par otru labvēlīgi pajokot. Viņu abu kaislība ir puķes, un Guna neslēpj — tas ir ļoti svarīgi, lai pārim būtu kāda kopīga aizraušanās.
Abi deg par vienu
“Par ko gan cilvēki var runāt vēl bez tā, ko dara bērni, kādi pasaulē notikumi — vajag kādu kopīgu tēmu, par ko abi deg. Ja saka, ka mājās par darbu nerunā — apšaubu, tie visi drusku mānās. Kuram gan vēl izstāstīsi, ja ne vistuvākajam! Es kā brīvais radikālis mīlu pati visu “izkost”, bet pārrunāt ar vīru visas lielās lietas puķkopībā man ir ļoti svarīgi. Tiesa, man ļoti ilgi un grūti nācās viņam blakus stāties. Saprotiet, kultūras darbiniece pēkšņi nolemj nodarboties ar dārzkopību bez jebkādām zināšanām un prakses, izņemot to, ka bērnībā palīdzēju mammai Alsviķos — viņai nogāzē bija zemeņu vagas, kas mums ar māsu bija jāravē un vakaros jāsargā no garnadžiem. Domāju, man ir iedzimts talants, jo mana mamma bija ļoti čakla. Jānis jau tādēļ paņēma mani par sievu, ka viņam vajadzēja čaklu ravētāju! Pārējo es no vīra iemācījos un kļuvu patstāvīga,” ar humoru stāsta G. Rukšāne.