Čigāni dodas budēļos uz Staburagu

Staburaga pagastā uz kopīgu maskotu budēļu gājienu pulcējās vietējais amatierteātris “Pirmā prognoze” un Kokneses kultūras nama folkloras kopa “Urgas”. Neraugoties uz nelabvēlīgiem laikapstākļiem, pasākums izdevās koši krāsains, piepildīts ar dziesmām un rotaļām. Notikuma vadmotīvs bija viena no senču tradīcijām — bluķa vilkšana ar tā sadedzināšanu vakara noslēgumā.

Signe Sniedze, Staburaga pagasta kultūras dzīves organizatore un amatierteātra vadītāja, teic, ka šāds pasākums pagastā noticis pirmo reizi. Taču vēlme ir arī turpmāk svētkus svinēt latvisko tradīciju garā, kā arī tās mācīt citiem. Tiesa, šogad vietējie, pie teātra nepiederošie iedzīvotāji neiesaistījās rotaļās, un tam varētu būt vairāki iemesli — pandēmijas ietekme, kas mudina cilvēkus nepulcēties, kā arī sliktie laikapstākļi — apmākusies, auksta un lietaina diena.

Nav pareizu vai nepareizu tradīciju

Inguna Žogota, folkloras kopas “Urgas” vadītāja, par pasākumu teic, ka bluķa vilkšana ir sena Ziemassvētku tradīcija, kuru var piekopt gan svētku vakarā, gan pirms tiem. Maskoto gājienu dažādās vietās Latvijā sauc atšķirīgi. Daugavas kreisajā krastā, tajā skaitā Staburaga pusē, tā ir budēļos iešana, labajā krastā — iešana čigānos. Šogad Staburaga pagastā “Urgas” viesojušās, pateicoties sadarbībai ar Signi Sniedzi, bet citus gadus, un ne tikai Ziemassvētkos, bet arī, piemēram, Lieldienās, būts plašā apkārtnē. Par vietējo cilvēku mazo aktivitāti šajā pasākumā Inguna Žogota saka, tas, iespējams, latviskā kautrīguma dēļ. Cilvēki “ierūsē”, ja tradīcijas nekopj, ja tās nav uzturētas ģimenes pūrā. Labs piemērs ir Vecumnieku puse, kur tagad populāri ir Meteņu gājieni. Lai līdz tam nonāktu, bija jāiegulda gadiem ilgs darbs, kā arī jāpateicas vietējās pašvaldības iesaistei. Tagad Vecumniekos notiek masku festivāls, kurā iesaistās vairāku apkārtnes vietu cilvēki.

Stāstot par konkrētiem pieturpunktiem Ziemassvētku gaidīšanā, Inguna Žogota teic, ka nevietā teikt “tas nav pareizi, un tas ir”. Tradīcijas laika gaitā mainījušās, interpretētas. Kādā novadā dara tā, citā citādāk, un tāpēc kāds nav pareizāks par citu. Maska siets, kas varbūt daudziem nav zināma, ir sena maska, saistās ar auglību, un tāpat citas maskas simbolizē arī veļu kultūru. Tradīcijas liecina, ka maskas negatavoja no jauniem materiāliem, bet izvēlējās jau lietotas drēbes, piemēram, veco kažoku, izgriežot ar oderi uz āru, kā arī senos priekšmetus, kas arī saglabā saikni ar aizsauli. Senāk bija pieņemts, ka šī gada masku nākamajos gājienos nelieto, bet svētku laikā sadedzina. Līdzīgi kā salmu puzuru neizmanto divus gadus pēc kārtas.

Smagās maskas nav piemērotas dejošanai

Maska čigāniete, tajā skaitā gaidībās esoša, arī ir viens no budēļu gājiena tēliem, bet šajā gadījumā un, arī izvēloties vai, tieši pretēji, nedodot priekšroku kādai no maskām, koknesieši piegājuši no praktiskās puses. Vairākas maskas ir komplicētas, ar tām grūti kustēties, piemēram, dzērvei, zirgam, siena gubai, līgavai un līgavainim. Maska čigāniete nenozīmē, ka viņa nāk no šīs tautības, bet simbolizē citādo, svešo. Vilks meteņos simbolizē tumsu, nakti, bet aitas un kazas — dienu, gaismu. Rotaļā vilks ķer vecās aitas un, apēdot tās, dod vietu jaunai dienai.
Diskusijas starp “Urgu” dalībniekiem bijušas par to, kurš izvēlēsies nāves masku. Citus gadus tā vienmēr piedalījusies gājienā, taču šogad tai piekrišanas nebija. Tradicionāli ar nāvi ir jāsarokojas, jāsadanco, lai nākamajā gadā ar to nevajadzētu satikt. Dalībnieku skaitu un arī masku daudzveidību ierobežoja pandēmija. No diviem desmitiem “Urgu” dalībnieku septiņiem nav kovida sertifikāta, līdz ar to pasākumā piedalīties nedrīkst.
Masku gājiens beidzās ar bluķa dedzināšanu. Nelaimju sadzīšana un iemešana ugunī ir mūsdienu uzslāņojums, un bluķa senā būtība ir Saules simbols, tās vešana kalnā, uz Jāņu pusi.

+ 36