Mednieki un meža cirtēji vislabāk zinās stāstīt par suņu saplēstām stirnām, kuras saviem spēkiem sasniegušas mežmalu, bet tālāk nav tikušas. Sniegam kūstot, daudzviet vēl balos spalvu kumšķīši un garie stilbu kauli.
Pārvietojoties pa autoceļiem, uz atkusušajiem ziemāju laukiem ierasts redzēt stirnu pulciņus. Šķiet, ka viņu ir mazāk — vietās, kur pērn varēja saskaitīt 10 līdz 15 stirnu, šoziem ganās vien trīs vai četras.
Mednieks Ainars Upenieks spriež, ka šoziem stirnu populācija varētu būt sarukusi pat par pusi. “Suņu nodarīto postu esmu tik daudz atskatījies, ka vairāk negribas. Bet situācija ir neapskaužama arī likumdošanas nesakārtotības dēļ. No vienas puses, medniekam ir atļauts nošaut suni, kas izgājis brīvsolī no savas sētas un dzenā meža dzīvniekus, bet, no otras — nedrīkst šaut medību šķirņu suņus, un nevar jau sanīsties ar kaimiņiem, kuri bieži ir medību platību īpašnieki un var neslēgt līgumus ar mednieku kolektīvu,” spriež
A. Upenieks.
Konkurenti
jāpadzen
Viņaprāt, situāciju kaut daļēji risinātu suņu čipēšana. “Tas vismaz palīdzētu noteikt nošauta suņa saimnieku un piespriest samaksāt sodu par nodarīto postu,” spriež mednieks. Viņš arī norāda, ka saimnieki bieži noraida liecinieku teikto, ka viņu suns plēš meža dzīvniekus. “Zinu gadījumu, kad suns gāja sešus kilometrus no mājām, lai pamedītu,” stāsta A. Upenieks. “Ja mednieks grib medīt, viņam no savas teritorijas ir jāizkonkurē plēsēji,” pārliecināts A. Upenieks.
Viņš novērojis, ka šoziem suņi netiek īpaši pieskatīti. “Sākumā dziļais sniegs, tagad sērsna ļauj viņiem noplēst pat briedi. Dzīvnieks jau nekur nevar aizmukt, ja kājas stieg. Viņš drīz vien piekūst un kļūst par upuri. Pats esmu mēģinājis izglābt buciņu, kam saplēstas kājas, bet diemžēl neizdzīvoja.”
A. Upenieks vērtē, ka stirnām un briežiem ziema ir smaga un var sastapt diezgan daudz novārgušu īpatņu. “Paskatieties portālā Medniekiem.lv, tur ir nofilmēts, ka cauna uzklupusi kaklā stirnai. Nokost jau nevar, bet saplēš lielos asinsvadus, un dzīvnieks noasiņos,” saka A. Upenieks.
Līdzcietība ir arī
pienākums
Sodu no suņa īpašnieka par medību saimniecībai nodarīto kaitējumu var piedzīt saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem
nr. 111 — “Kārtība, kādā atlīdzināmi zaudējumi, ko fiziskās vai juridiskās personas nodarījušas, pārkāpjot medības reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktās prasības, un to apmērs, kā arī nelikumīgi iegūtās medību produkcijas vērtības atlīdzināšanas kārtība un apmērs”. Tāpat būtu lietderīgi iepazīt Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. pantu. “Diemžēl atrast vainīgo suņa saimnieku un pierādīt viņa vainu ir grūti, bet ne neiespējami. Bet sodīšana jau nav pašmērķis.
Gribu aicināt suņu saimniekus apzināties situācijas nopietnību un neļaut saviem mīluļiem vaļu ne jau bailēs no soda, bet aiz līdzcietības pret dzīvo radību mums līdzās un aiz cieņas pret citiem cilvēkiem. Kļūdaini ir iedomāties, ka mans sunītis jau neko tādu nedara.
Suņa senči ir savvaļas plēsēji — vilki un šakāļi, un mednieka instinkts ir katra, pat vismiermīlīgākā sētas krancīša gēnos,” saka mežzinis Andris Zaļkalns.
