Koknesietes Annijas Blauas kalendārā pie 26. februāra pierakstīts: ““Tīnei” 20”. Šajā dienā kopā pulcēsies visi bijušie un esošie Kokneses vidusskolas folkloras kopas “Tīne” dalībnieki, lai atzīmētu kolektīva 20 gadu jubileju. Viņu vidū būs arī Annija, kura pāraugusi “Tīnes” vecumu un tagad ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes otrā kursa studente.
Ir cilvēki, kuros, šķiet, sakrājies tik daudz pozitīvā, ka viņi nevar dzīvot nesmaidot. Tas nebūt nav amerikāniskais pieklājības smaidiņš, bet tāds no sirds, kurš enerģētiski uzlādē citus. Tāds ir arī Annijai, un, kas zina, varbūt šī enerģija iegūta ar tautas gara mantām, kuras viņa apguva vairāk nekā 20 gadu.
Katrai savs skaistums
Annijai pirmā saskarsme ar tautasdziesmām bijusi bērnībā. To pasaulē viņu ievadījusi vecmāmiņa. Toreiz viņa bieži ciemojusies omes vasarnīcā Baltezerā. Marta Lūse, tā sauca viņas omīti, strādāja Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras institūtā. Un Dainu skapja saturs bija viens no viņas izpētes objektiem. Garajās pastaigās ar mazmeitu tika skandētas arī tautasdziesmas. Annija teic, ka viņai vienas mīļākās tautasdziesmas nav. Katrai savs skaistums.
Notiek kā
teicienā
Kad Annija mācījās Kokneses vidusskolas 1. klasē, viņa ziņojumu stendā pamanīja skolotājas Ingunas Žogotas aicinājumu pieteikties folkloras kopā “Tīne”. Sākumā domājusi pamēģināt, pēc tam atmetusi šo ideju. Bet, kad kolektīvs gatavojies Ziemassvētku festivālam un aicinājis domubiedrus piebiedroties, noteicošo vārdu teikusi Annijas māte: “Annij, tev ir jābrauc!”. Meitēns gan spirinājies pretī, bet beigās padevies: “Nu, labi, tikai vienu reizi, un tad viss.” Bet noticis kā tajā teicienā: “Ja velnam atdosi mazo pirkstiņu, paņems visu roku!”.
Annija skolas laikā darbojās “Tīnē”, tagad — folkloras kopā “Urgas” un spēlmaņu kopā “Skutelnieki”. Paspēj vēl pievienoties arī Jēkabpils folkloras kopai “Raksti”. Ar vadītāju sadraudzējusies vienā no folkloras kopu nometnēm un tagad, kad brīvs laiks, brauc arī uz turieni.
Zelta
stabulētāja
Annija spēlē dažādus tautas mūzikas instrumentus. Vislabāk patīk ermoņikas. Sarunas laikā viņa gan tās sauc latgaliešu valodā par “garmošku”. Pēc “Urgu” pirmās skates viņai ienācis prātā tās izmantot arī kolektīva priekšnesumā, un nu tās koncertos skan vienmēr. Annija nav mācījusies mūzikas skolā, taču tautas mūzikas instrumentu spēlēšanā par viņu jokojot var teikt — “plaša profila speciāliste”. Pašmācībā viņa apguvusi kokles, blokflautas, mandolīnas, ermoņiku, akor-
deona spēli, tagad mācās spēlēt ģitāru. “Spēlēju visus instrumentus, izņemot vijoli,” saka Annija. Savu spēlētprasmi viņa pilnveidojusi dažādās radošās nometnēs, piedalījusies arī konkursos, vienā no tiem ieguvusi “zelta stabulētājas” titulu.
Mazliet “ķerta”
folkloriste
Ar Anniju ir interesanti sarunāties. Par tādiem cilvēkiem parasti saka — uz mutes nav kritis. Varbūt tieši šī iemesla pēc Annija vairākus gadus bija izvirzīta stāstnieku konkursa finālam Rīgā. Aizrunājusies pat līdz Dižā stāstnieka titulam. Kas zina, varbūt tiktu arī līdz Ķēniņienes titulam, ja būtu paspējusi laikus sagatavoties finālam. “Es esmu tāda mazliet “ķerta” folkloriste,” tā Annija saka par sevi. Kad vaicāju, vai vēlētos kaut ko mainīt sevī, izbrīnīta jautā: “Kāpēc? Kā ir, tā ir labi.”
Jostas “Urgām”
Kļūdās tie, kuri domā, ka Annijai nekam citam neatliek laika. Šķiet, viņai diennaktī ir vairāk stundu kā citiem. Piemēram, viņa apguvusi jostu aušanu celu tehnikā. Tas Latvijā ir ļoti sens rokdarbu veids. Par to liecina atradumi arheoloģiskajos izrakumos. Jostas “Urgu” dalībniecēm ir Annijas darbs. Tagad viņa iecerējusi izveidot etnogrāfisko tērpu. Pēdējā laika modes kliedziens rokdarbniecēm ir lakatu darināšana uz rāmja. Arī Annija vairākus lakatus jau izgatavojusi. Tamborēšana, mezglošana, pērļošana — arī tās ir nodarbes, kuras Annijai nav svešas.
“Es būtu ragana”
Dzīves jēgas meklējumos daļa jauniešu pievēršas kristīgajai ticībai un apmeklē baznīcu. Annija nenoliedz, ka tic kaut kam visaugstākam, taču, kā pati saka, baznīcu enerģētika nav domāta viņai. “Esmu pagāns,” viņa smej, “ja dzīvotu viduslaikos, tiktu uzskatīta par raganu un sadedzināta sārtā.”
Baznīca Anniju saista tikai kā arhitektūras piemineklis.
Paskaties apkārt!
Lai gan Annija studē vēsturi, nevarētu teikt, ka tas ir viņas mūža sapnis. Jauniete zina tikai to, ka par skolotāju gan nevēlētos strādāt, lai gan tūliņ arī piebilst: “Nekad nesaki nekad!”. Gadu viņa mācījusies Pedagoģijas fakultātē, bet nav paticis, tāpēc aizgājusi uz vēsturniekiem. Kādu Annija sevi iedomājas pēc pieciem gadiem? Ar ģitāru, spēlējot uz ielas. Brīvu kā putns debesīs. Portālā draugiem.lv arī citiem viņa iesaka līdzīgas izjūtas: “Ķer vēju! Paskaties apkārt — cik pasaule ir skaista!”.
Princeses lomu
nekāro
Ja Annijai būtu iespēja iemiesoties kādā pasaku varonē, viņa princeses lomu nekārotu. Drīzāk gribētu būt pasaules glābēja. Taču, ja valstī būtu jāveic reformas, viņa vairāk uzmanības pievērstu kultūrai un ekoloģijai. Īpaši vērtīga viņai šķiet kaut kur lasīta atziņa: “Aizsargāt dabu nenozīmē saglabāt pagātni, bet gan veidot nākotni.”
Kad vaicāju Annijai, kādām īpašībām apveltītam jābūt draugam, viņa atbild: “Tādam, kurš prot arī naglu sienā iedzīt.” Latviešu puiši viņai šķiet diezgan neizlēmīgi un attiecībās pārāk nenopietni.
***
Kad sarunas beigās Annijai jautāju, kāds, viņasprāt, ir laimīga cilvēka dzīves moto, viņa bez ilgas domāšanas atbildēja: darīt to, kas pašai patīk. Un Annija tā dzīvo.
