Šosestdien Ventspils teātra namā “Jūras vārti” notiks gadskārtējais “Eirovīzijas” dziesmu konkursa nacionālās atlases fināls. Daudzos mājokļos pie televizoriem pulcēsies skatītāji un vēros 12 mūziķu mēģinājumus pierādīt, ka tieši viņu dziesma ir pelnījusi pārstāvēt Latviju starptautiskajā dziesmu konkursā Diseldorfā Vācijā.
Ar dziesmu “Cinderella” finālā iekļuvis arī jaunjelgavietis Ivo Grīsniņš — Grīslis, kuram pērn līdz braucienam uz Oslo pietrūka pavisam nedaudz. “Neizmantots potenciāls” — tā par Ivo teikts kādā masu medijā, piebilstot, ka ir diezgan dīvaini, ka pēc pērn finālā iegūtās trešās vietas dziedātājs nav ticis tālāk pasaulē.
Kādreiz “Eirovīzija” man, tāpat kā daudziem, bija viens no galvenajiem gada notikumiem estrādes mūzikā, taču laika gaitā šis konkurss, šķiet, zaudējis nozīmi, daļēji kļūstot par balagānu — vienkārši priekšnesumi mijas ar pārlieku krāšņiem šoviem, neobjektīvs vērtējums, kad vairums valstu balso par tuvākajiem kaimiņiem, un citi aspekti. Turklāt “Eirovīzija” pēdējo gadu laikā mainījusi noteikumus, ieviešot pusfinālus, arī dalībvalstu skaits pieaudzis, bet Latvijai kā neveicas, tā neveicas! Mūzika taču ir viena no lietām, ko mūsu valsts var eksportēt. Pārskatot šogad “Eirovīzijas” nacionālajā finālā iekļuvušās dziesmas, neviena no tām nešķita īpaša. Kāds komentētājs internetā teicis, ka būtu aplami balsot, piemēram, par Mārtiņa Freimaņa komponēto dziesmu “Hop!” tikai tāpēc, ka mūziķis nesen miris. Viņa vārds daudz izsaka mums, bet ne pārējai Eiropai. Un balsos taču par dziesmu.
“Eirovīzija” ir kā skatlogs, kurā Latvijai ir iespēja izcelties. Diemžēl pēc Marijas Naumovas pārliecinošās uzvaras ar dziesmu “I wanna” un dueta “Valters un Kaža” piektās vietas iegūšanas šajā konkursā mums vairs nav diži veicies. Laikam nemākam pareizi izvēlēties dziesmas un mūziķus. Tas, kas šķiet labs mums, netīk citiem. Izvēle ir tikai mūsu ziņā. Vai šogad pratīsim izvēlēties?
