Vietalvieša Jāņa Bieriņa “Silakalni” ir vieta, kur Jāņos pulcējas krietns pulks līgotāju no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Vietalvieša Jāņa Bieriņa “Silakalni” ir vieta, kur Jāņos pulcējas krietns pulks līgotāju no tuvākas un tālākas apkārtnes. Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā Bieriņu sētā ikvienu ienācēju iepriecina koptais pagalms, dārzs un glīti dekoratīvi elementi, kas veidoti lielākoties no dabīgiem materiāliem.
Ļauj darboties jaunajiem
Šīgada aprīlī Jānis Bieriņš svinēja 80. dzimšanas dienu, taču sirmais vīrs ir itin brašs un piebilst, ka dūša vēl liela, tikai spēka vairs nav tik daudz, cik ar prātu varētu padarīt.
“Saprotu, ka man vairs nav 18, taču tik daudz vēl gribas paveikt. Visu mūžu esmu smagi strādājis. Vairāk nekā 40 gadu veltīju darbam mežā, biju mežzinis, vēlāk manu amatu pārdēvēja par meža tehniķi. Bija arī pašiem sava saimniecība. Šobrīd vairāk ļauju saimniekot jaunajiem. Tepat Vietalvā dzīvo meita un dēls ar ģimenēm, man ir trīs mazmeitas, un viņi ir tie lielie rīkotāji un darītāji. Taču man jau arī patīk viss, ko viņi izdomā un uztaisa. Ja kādam rodas laba ideja, visi kopā to pārspriežam un īstenojam,” stāsta Jānis Bieriņš.
Katru gadu kaut kas top
Uz simtgadīgo māju “Silakalnos” Bieriņa kungs ar ģimeni pārcēlās pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Dīķa malā uzbūvēja pirtiņu, vecos klēts baļķus pārdeva, bet kūti un šķūni saglabāja. Tagad gan šīs ēkas jāatjauno. Jānis Bieriņš atceras, ka, sākot te saimniekot, abi ar sievu iestādījuši 48 ābeles, bet no tām izaugušas tikai trīs. Pārējās apgrauzušas žurkas, kuras mīt dīķmalā.
Katru gadu “Silakalnu” sētā kaut kas tiek veidots no jauna, kaut kas — pārveidots. Pēdējos gados pļavā vienā mājas pusē iekopts dārzs, sastādīti jauni augļukoki un ogu krūmi. Dārzā ir četri bišustropi, un Bieriņa kunga ģimenei pietiek savā saimniecībā iegūtā medus. Otrā mājas pusē, krūmiem aizaugušā vietā, pirms pāris gadiem izrakts jaunais dīķis.
Zirgs lauku ainavai
Ilgus gadus “Silakalnu” saimnieka lielākais palīgs saimniecības darbos bija zirgs Varis. Lieliem darbiem zirgu gan vairs neizmanto, bet mūža maize Varim “Silakalnos” nodrošināta. “Šodien zirdziņš ir skaistumam, tā teikt — pilnīgai lauku ainavai. Kaut gan 2005. gadā mūsu Varis pamanījās kļūt par “Eko” kalendāra modeli. Draugi, ieraudzījuši kalendārā skaisto ainavu ar zirgu, ievēroja, ka tā ir mūsu piekalnīte un māja. Nu fotogrāfija no šī kalendāra ir mūsmājās pie sienas,” stāsta Jānis Bieriņš.
Dīķi ir, bet ūdens nav
Interesanti, ka “Silakalnos” ir divi dīķi, taču nevienā akā, cik tās raktas, nevarēja iegūt tīru ūdeni. Bieriņa kungs ar rīkstītes palīdzību atrada akai piemērotu vietu, bet pēc kāda laika ūdens tajā kļuva netīrs, un uzturā to lietot nevarēja. Nu par ūdens iegūšanas vietu atgādina vien dārzā izveidota dekoratīva aka, kas pārvērsta ziedošā puķu statīvā. Pagalma vidū izveidots arī neliels baseins. Sākumā tas bija tālāk no mājas, taču jaunie izdomāja, ka tas jāveido vietā, kur baseinu var redzēt no mājas loga. Dzerot rīta kafiju, var raudzīties baseina strūklakā — vai nav skaisti?
Muzicē orķestrī
Jāņa Bieriņa vaļasprieks ir medības un mūzika. Strādājot mežniecībā, reti kurš tās darbinieks nebija mednieks, un arī Bieriņa kunga stāžs ir vairāk kā 40 gadu. Mednieks ir arī viņa dēls Aivars. Tikpat ilgus gadus Jānis Bieriņš spēlēja trompeti Vietalvas pūtēju orķestrī, muzicēja ballēs pēc kapusvētkiem, piemiņas sarīkojumos Brāļu kapos, ballēs Vesetas līcī, protams, arī Jāņos. Kopā ar meitu un dēlu, kuri spēlē akordeonu, un vēl pāris muzikantiem Bieriņu ģimene bija izveidojusi ansambli, kas spēlēja kāzās. Vēl šodien Jāņu vakarā, sanākot kopā Bieriņu radiem un draugiem, viņš uzspēlē kopā ar meitu Aiju un dēlu Aivaru.
Sagurušie ripo lejā
Jāņos kuplais līgotāju pulks pulcējas “Silakalnu” kalnā, kur jau laikus sakrauts lielais ugunskurs. Ciemos nāk visu apkārtējo māju ļaudis, un līgošana iet vaļā līdz rīta gaismai. Lai arī pats Jāņatēvs ir krietni gados, arī viņš agrāk par saullēktu pie miera nedodas. Otrajā dienā “Silakalnu” iemītnieki dodas aplīgot kaimiņus.
Gaidot Līgo dienu, prātā nāk ne viens vien jautrs atgadījums no iepriekšējiem Jāņiem. Kādu reizi, kad “Silakalnu” saimniecībā bija lopi, pie kūts kalna pakājē bija mēslu kaudze. Jāņu dienas rītā dažus sagurušākos līgotājus no kalna lejā bija jāved ķerrā. Gadījās, ka tā izspruka vedējam no rokām un ar visu līgotāju ripoja taisni kūts virzienā.
