Apžēlot nedrīkst nošaut

Aizvadītajā nedēļā no līdzšinējās postpadomju sabiedrību kolektīvās vēstures atmiņas tika izvilkta sāpīgā Otrā pasaules kara, Afganistānas un Atmodas laika biedējoši stindzinošā pieredze un kopš aukstā kara beigām Krievijas pastāvīgi būvētā baiļu un neziņas sajūta. Vērtēju, ka tajā pašā laikā rietumu sabiedrībām tika atvērtas acis attiecībā par Krievijas politiku, kas līdz šim tika vērtēta kā demokrātiskāka, nekā tā bijusi kopš PSRS sabrukuma, kur, cita starpā, Krievija sevi traktē kā PSRS saistību pārņēmēju. Tātad, runājot skaidru valodu, tas, kas notiek Ukrainā, ir “karš”, nevis “militāra specoperācija Donbasā”, un tur, kur ir karš, ir upuri, propaganda, līdzpārdzīvojums, infrastruktūras un cilvēku zaudējumi un pastāvīgas bailes. Pārrunājot aktuālo situāciju dažādos personīgajos un profesionālajos “burbuļos”, prātā nogulsnējās divas domas. Pirmā — notiekošais ir kā slēgtā kāpņu telpā tikties ar agresīvi noskaņotiem apšaubāmas reputācijas cilvēkiem (postpadomju telpā figurē jēdziens “гопники”, ASV — “rednecks”), un vienīgais, uz ko var cerēt, ir mazāki miesas bojājumi, nomierināšanas sarunām vienlaicīgi mijoties ar dunkām un draudiem. Otrais — vērot uz ielas fizisku izrēķināšanos, neiesaistīties, vien sakot: “Esmu par mieru, esmu pret vardarbību.”