Viendien “SEB Unibankas” Aizkraukles filiālē gadījos laikā, kad tur notika klientu aptauja par to, vai domājam par nākotni, veidojam uzkrājumus.
Viendien “SEB Unibankas” Aizkraukles filiālē gadījos laikā, kad tur notika klientu aptauja par to, vai domājam par nākotni, veidojam uzkrājumus, esam vai neesam pieteikušies kādam pensiju līmenim un kas mūs vairāk stimulē nedzīvot vienai dienai — domas par bērniem, savu pārticību vai labāku dzīvi vecumā. Jautājumi varbūt bija nedaudz citādi, bet būtība tā pati. Savu kārtas numuriņu gaidīdami, klienti labprāt izpildīja anketas, jo kāds laimīgais varēs tikt pie dāvanu kartes 20 latu vērtībā pie kaimiņiem — veikalā “Māja”.
Līdzīgu pētījumu jau veikuši arī kolēģi “Hansabankā”. Rezultāti ir interesanti. Tie liecina, ka diezgan krasi atšķiras viedokļi par nākotni gados jauniem cilvēkiem un pensionāriem. Vairāk nekā trešā daļa aptaujāto, pārsvarā gados jauni cilvēki, ir gatavi laikus veidot uzkrājumus, lai nodrošinātu savas vecumdienas, toties gados vecāki cilvēki ir strikti pārliecināti, ka par iedzīvotāju nodrošināšanu vecumdienās ir jārūpējas valstij. Taču par valsts sarūpēto, kā paši redzam, nav iespējams normāli dzīvot, kur nu vēl dzīvot tā, kā pensionāri patiesībā vēlētos.
Lielākā daļa aptaujāto (62%) vēlētos vecumdienas baudīt, sev neko neatsakot, 35% pievērstos kādam vaļaspriekam, tikpat daudz respondentu dzīvotu mājās un rūpētos par ģimenes locekļiem, 30% veco cilvēku ceļotu ārpus Latvijas. Pārsteidz, ka 11% pensionāru gribētu turpināt strādāt, pie tam šādu vēlmi visbiežāk izsaka turīgi cilvēki, kuru ienākumi pārsniedz 500 latu vienam ģimenes loceklim (25%), un cilvēki ar vidēji augstiem — Ls 250 — Ls 500 — un vidējiem — Ls 80 — Ls 250 — ienākumiem (pa 12%) . To var traktēt dažādi — tā ir vēlēšanās būt aktīviem pēc iespējas ilgāk vai arī vēlme nepazemināt savu ierasto dzīves līmeni.
Pazīstu apkopēju, kura no savas nedaudz par minimālo lielākās algas katru gadu sakrāj naudu ārzemju ceļojumam. Jautāju viņai, vai labāk nebūtu veidot uzkrājumu pensijas gadiem? “Nē, to gan nē — es nezinu, vai tik ilgi nodzīvošu, bet, kamēr dzīvoju, es gribu baudīt to, kas man patīk,” atteica kundze. Dzelžaina loģika. Bet ir arī citi viedokļi. Valsts visu strādājošā nodokļos samaksāto pensionāram nekad atpakaļ neatdos, bet privāto uzkrājumu varēsi saņemt pats vai mantos bērni. Ir vērts padomāt.
