Daudzus lasītājus rakstīt redakcijai rosinājusi publikācija “Staburaga” 30. augusta numurā “Maksāju, lai dzīvotu!”. Ārstes Birutas Valteres pacienti arī zvanīja un lūdza publicēt viņu viedokli.
Daudzus lasītājus rakstīt redakcijai rosinājusi publikācija “Staburaga” 30. augusta numurā “Maksāju, lai dzīvotu!”. Ārstes Birutas Valteres pacienti arī zvanīja un lūdza publicēt viņu viedokli.
Pateicība — pacienta ziņā
Secieti Silviju Leišavnieci Biruta Valtere ārstē jau 15 gadu, un viņa par ārsti saka tikai labu.
— Pēdējā reizē, kad ārstējos Aizkraukles slimnīcā, ārste mani “atbrīvoja” no kaulu sāpēm. Tagad pārvietojoties man nevajag ne spieķi, ne ķeblīti. Ārste man nekad nav prasījusi naudu. Zinu, ka daudzi ārsti naudu neprasa, bet, ja pacients dod, tad arī ņem. Domāju, ka slimnieks pats var izvēlēties, kā ārstam pateikties, — uzskata Leišavnieces kundze.
Birutai Valterei pateicīga ir arī Velta Līcīte no Aizkraukles pagasta. Pirms astoņiem gadiem ārste izglābusi no nāves Veltas kundzes vīru un naudu nav prasījusi.
Visvaldis Gulbis no Kokneses pagasta “Rūķīšiem” tajā laikā bijis slimnīcā un Birutas Valteres darbu vērtē pozitīvi. Viņš uzskata, ka par naudu visu nevar nopirkt. Marijas kundzei nevajadzējis lielīties, ka brauks uz ārzemēm, tāpēc arī nauda prasīta. Viņš šo situāciju uztverot ar humoru. Viņam tādas naudas neesot, bet tāpēc nemaz nejūtoties sliktāk, kaut ārstiem nemaksājot. Paši devēji vien esot vainīgi.
Paciente Viktorija Glazkova raksta: “Pie dakteres Valteres ārstējos jau sen, un man nekad ne par ko nav bijis jāmaksā. Pat nav bijis tāda mājiena. No viņas kabineta vienmēr izeju uzmundrināta un pacilāta, jo ārste ir laipna un izpalīdzīga”.
Diemžēl tie, kuri uz redakciju atnāca vai piezvanīja, lai pastāstītu, cik un kā no viņiem prasīta nauda, savu vārdu publiski nosaukt nevēlējās, jo esot taču vēl jāārstējas… Tāpēc anonīmas atsauksmes nepublicējam. Tā nu iznāk, ka ārsti Birutu Valteri tikai slavē, kaut gan ir arī pilnīgi pretēji viedokļi. Paldies visiem par atsauksmēm!
Atceras kara laiku
Koknesietis Fēlikss Čeksters uzrakstījis par laiku, kad vācieši 1944. gadā viņu mobilizējuši rakt tranšejas Aiviekstes krastā. Tas bijis smags un arī bīstams darbs, jo krievu lidmašīnas apkārtni apšaudījušas. Kad vācieši tranšeju racējus pārvietojuši uz Odzienu, viņam un vēl diviem kaimiņiem izdevies aizbēgt. Viņš slēpies līdz krievu ienākšanai un, pārnākot mājās, ieraudzījis karā izpostītās sētas un tīrumus. Sākusies jauna dzīve — citā okupācijā.
Cilvēki, kuri pārdzīvojuši kara šausmas, tās nevar aizmirst un atceras kā ļaunu murgu. Atmiņu stāstījumus varētu piedāvāt kādam muzejam, lai patiesā informācija nezustu.
Divpadsmitais mācību gads
Pļaviņiete Vija Strazdiņa informē, ka sācies Pļaviņu tautskolas 12. mācību gads. Pirmajā nodarbībā dalībnieki atcerējušies pagājušā gada izbraukumus un dažādus notikumus, piemēram, Pļaviņu pilsētas jubilejas pasākumus.
Jānis Spārniņš no Pļaviņām atsūtījis savus dzejoļus. Tajos skan bērnības atmiņas, rudenīgi motīvi un arī autora atziņas. Piemēram: “Kur līdzsvara process?/ Kur saprāta balss?/ Vai doma par naudu / Vien jāliek aiz auss?.
