— Vai jums ir gadījies stopot?
— Vai jums ir gadījies stopot?
Vija no Aizkraukles:
— Stopojot esmu braukusi no Kokneses uz Aizkraukli, jo citādi nevarēju tikt. Jaunībā, studiju gados, stopoju kopā ar vīru. Nezinu, vai stopošana kļuvusi bīstamāka, iespējams, par to tagad vienkārši vairāk runā. Zinu, ka mani bērni ir stopojuši, tā kā arī pati to esmu darījusi, nevaru viņiem neko pārmest.
Maija Miķelsone Klintainē:
— Tagad nestopoju, bet agrā jaunībā esmu to darījusi. Domāju, ka mūsdienās tas ir bīstami, agrāk cilvēki bija daudz labestīgāki.
Zelma no Seces:
— Man nav, kur braukt, bet, ja vajadzētu, brauktu ar autobusu. Manā jaunībā mašīnu nebija, varēja apturēt tikai zirgus. Taču arī to neesmu darījusi.
Guna no Kokneses:
— Ir gadījies šādi braukt vienu vai divas reizes. Aizrāvusies ar to neesmu. Uzskatu, ka tas nav pats labākais veids, kā nokļūt vajadzīgajā vietā, jo mūsdienās tas ir bīstami.
