Aizkraukliete Rudīte Buišus 22 gadus bija Aizkraukles ātrās palīdzības feldšere un glāba daudzas dzīvības, līdz smaga slimība pilnībā mainīja viņas dzīvi.
Aizkraukliete Rudīte Buišus 22 gadus bija Aizkraukles ātrās palīdzības feldšere un glāba daudzas dzīvības, līdz smaga slimība pilnībā mainīja viņas dzīvi. Trauslā sieviete sabiedrībā tomēr nejūtas lieka, jo dara visu, lai atgūtu veselību un būtu balsts saviem dēliem un mazdēliem. Rudītes kundzei palīdz tuvinieki un draugi.
Ieputina kupenā
Rudītes kundze atceras bērnību Seces pagasta “Ļūdānos”, kurus savulaik uzcēla tēvs. Atminas arī skolas gadus. Rudīte bija ļoti maza auguma, tāpēc visgrūtāk viņai bija ziemā, kad kupenas līdz padusēm, bet līdz skolai mērojami vairāki kilometri. Reiz 1955. gada bargajā ziemā mazo Rudīti pat ieputināja lielā sniega kupenā. Ceļu nevarēja redzēt, kājas grima sniegā, bet smagā mugursoma meiteni apvēla uz muguras. Tā Rudīte kā maza vabolīte netika no sniega laukā, līdz pieaugušie palīdzēja. Parasti uz skolu viņas ar māsu Aiju gāja kopā. Kad Aija skolu beidza, Rudīte drosmīgi turp devās viena. Ar lepnumu Rudītes kundze atceras, ka Seces pamatskolu viņa absolvējusi tikai ar teicamām atzīmēm.
Viņa labi mācījās arī Kokneses vidusskolā, pēc tam iestājās Rīgas 1. medicīnas skolā, lai iegūtu feldšeres diplomu.
Iepatīkas darbs slimnīcā
— Par medicīnu sāku interesēties pēc tam, kad vidusskolas laikā vasarā pastrādāju toreizējās Stučkas slimnīcas terapijas nodaļā par sanitāri. Man iepatikās ar slimniekiem aprunāties, uzzināt, kas viņiem sāp un kā palīdz zāles un ārsti. Iepazinu cilvēkus un sapratu, ka šajā pasaulē visdārgākā ir veselība. Ja tās nav, cilvēks nevar pilnvērtīgi dzīvot. Tomēr jaunībā nesapratu, ka veselību var zaudēt ne tikai nelaimes gadījumā, bet arī pārpūloties smagā darbā. Tā notika arī ar mani, kad biju uzņēmusies nest “nastu”, kuru nemaz nevarēju pacelt… — skumji saka Rudītes kundze.
Darbs Aizkraukles “ātrajos” bija gan grūts, gan sirdij tuvs. Ar jauno feldšerīti kopā strādāja un darba iemaņas viņai mācīja pieredzējušās kolēģes Marija Gercāne, Zenta Avotiņa, Valentīna Smete un Dzintra Grīna. Labas attiecības bija arī ar autovadītājiem Gunāru Bici, Jāni Maiželi un Arturu Salmiņu.
Pavisam ātri šajā kolektīvā aizsteidzās 22 gadi. Rudītei atmiņā palikuši gadījumi, kad ātrās palīdzības feldšerēm vajadzēja braukt arī pie pašnāvniekiem vai citādā nedabīgā nāvē mirušajiem. Tikai pēc tam tur ieradās toreizējās milicijas darbinieki.
Traģiskas atmiņas
— Parasti no cilpas vajadzēja “izņemt” pakārušos, taču bija arī citādas traģēdijas. Piemēram, Skrīveros bija nomiruši divi mazi bērni — nosaluši vai badā izdzisuši. Māte kaut kur bijusi projām. Paralizētais vectēvs, šķiet, bija mēģinājis piecelties, un arī viņu atradām mirušu, uz gultas malas sakņupušu.
Par laimi, man nekad nevajadzēja darba automašīnā pieņemt dzemdības. Mani ļoti biedēja gadījumi, kad slimnīcā vajadzēja nogādāt mazus bērnus, kuriem bija krampji vai citi smagi veselības sarežģījumi, kurus var novērst tikai stacionārā ārsta uzraudzībā, — atceras Rudīte .
Mīlestībai jāizsāp
Taču ne tikai darbs piepildīja Rudītes dzīvi. Bija mīlestība un ģimene, piedzima pirmais dēls Egīls. Viņu saņēma toreiz populārais ginekologs Aristīds Rogulis. Pirmo vīru Rudīte pameta, jo darbā izveidojās “dienesta romāns”. Viņa apprecējās otrreiz, piedzima dēls Ivars. Taču šoreiz vīrs pameta viņu un aizgāja pie citas sievietes. Rudītei šķita, ka pienācis pasaules gals, sirds sāpēja, jo mīlestība vēl bija dzīva…
Pavisam neticami šī mīlestība apdzisa kā ugunskurs pēc spēcīga lietus, kad Rudītes krustmāte Alfija iedeva viņai brošūriņu “Dieva spēks slavināšanā”, kuru nelaimīgā sieviete divreiz pārlasīja. Un notika brīnums — kādā rītā viņa pamodās un juta, ka dvēsele vairs nesāp un sirdī ielijis vēl nebijis miers.
Otrās dzīves sākums
Nu Rudītei bija spēks dzīvot tālāk un audzināt dēlus. Taču vēl pirms otrās ģimenes iziršanas viņa smagi saslima. Pārstrādājās cukurbiešu laukā un, braucot no lauka mājās, mašīnā zaudēja samaņu. Aizkraukles slimnīcas reanimācijas nodaļā konstatēja asinsizplūdumu smadzenēs. Ārsti gatavojās operācijai, taču Rudītes veselība uzlabojās, un par to, viņasprāt, jāsaka paldies dziedniecei Mildai no Gulbenes. Mildas kundze palīdzēja arī ar astmu saslimušajam dēlam Ivaram.
Pēc ārstēšanās slimnīcā Rudīte darbavietā vairs neatgriezās, jo kļuva par 2. grupas invalīdi. Daļēji bija zudusi atmiņa, un daudzus darbus vajadzēja mācīties no jauna kā mazam bērnam. Lai trenētu atmiņu, Rudīte mācījās ātri lasīt, apguva angļu un vācu valodu un visu pierakstīja, lai neaizmirstu, kas veikalā jānopērk, kādi darbiņi veicami, ar kādiem cilvēkiem jāsatiekas.
Viegli nebija, sakrājās parādi par dzīvokli. Tad Rudītei nāca palīgā Aizkraukles novada sociālais dienests un piedāvāja veikt sabiedriskos darbus apkures parāda dzēšanai. Arī tagad Rudītes kundzi varam ieraudzīt sociālā dienesta telpās, kur viņa ir dežurante un sagaida apmeklētājus.
Rudītes kundze uzskata, ka viņai sākusies otra dzīve. It kā viņa ir viena, taču ap viņu vienmēr ir cilvēki: gan darbā, gan radu pulkā. Abi dēli brīvdienās brauc pie mātes, aug arī divi mazbērni. Rudīte bieži viesojas arī pie savas mātes — Seces pagasta “Ļūdānos”. Tēvs jau mūžībā, taču māte savējos vienmēr sagaida ar pašas bišu dravas medu un citiem gardumiem.
Vecāku mantojums
— Daudz laba esmu mantojusi no vecākiem, jo vienmēr apbrīnoju viņu čaklumu un dzīves gudrību. No viņiem mācījos arī izturību un nepadošanos liktenim. Esmu gandarīta, ka varu palīdzēt slimniekiem, kuriem mājās injicēju zāles. Pēc slimošanas medicīnu neesmu aizmirsusi, tāpēc palīdzu tiem, kuri mani aicina, — stāsta Rudītes kundze.
Vēl viņai ļoti patīk adīt. Kad skatās televīziju, rokās vienmēr ir adīklis. Mājās ir arī daudz telpaugu, iekopts neliels dārzs, kurā aug saknes un puķes. Rudītes kundzei patīk ziedi, kuri rūgteni smaržo, piemēram, samtenes. Viņa pati līdzinoties mazajām, necilajām un rūgteni smaržojošajām samtenēm, kuras ir pieticīgas, taču zied līdz pēdējam vasaras mirklim, līdz tās “nokož” rudens salnas.
