Paklau, kas vispār notiek? Atceros, puiku gados arī mēs, pagalma bērni, gājām bariņā ābolus un plūmes zagt, taču bijāmies no bāriena, no žagara. Nevienam acīs nelēcām.
Paklau, kas vispār notiek? Atceros, puiku gados arī mēs, pagalma bērni, gājām bariņā ābolus un plūmes zagt, taču bijāmies no bāriena, no žagara. Nevienam acīs nelēcām. Kā saka, uzvedāmies korekti, nevienu augļudārza saimnieku ne ar vārdiem, ne kā citādi neaizskārām. Bija respekts, bijāšana. Atceros, kad pāri sētai dzidros ābolus zagām, no bailēm sirds pa muti vai laukā lēca. Atlika tikai kādam pateikt, ka saimnieks tuvumā, mukām, ko kājas nes.
Bet kas tagad notiek? Bērni kļuvuši nekaunīgāki par mežacūkām kartupeļu laukā! Nekaunīgāki pat par stārķiem, kuri, kombainiem pa pēdām sekodami, ir kā nekvalitatīva darba vizītkarte, jo, rau, kombainam graudi birst no pakaļas!
Jūs domājat, ka bērniem tie vasaras ķirši un rudens āboli vispār ir vajadzīgi? Galīgi garām! Pat, ja viņi ir izsalkuši, tad… pēc izklaidēm, ko spēj dot tikai nauda. Ja naudas nav, tad izklaidējas atbilstoši iespējām, intelektam un fantāzijai, kas brīva no pieklājības žņaugiem.
Pats šovasar gaiņāju zeperus, kuri regulāri brida manā mazdārziņā, lai aplauztu ķirsim zarus. Lai kā es viņus aicināju, pielabināju, mudināju nākt ķiršus ēst, bet nelauzt zarus, viss velti. Šie tikai mēdījās un vaicāja, ko es gribot un vai esot gatavs maksāt. Es? Nudien, man trūkst vārdu! Mutes viņiem neaizbāzt, jo pēc vārda kabatā nav jālien. Atmetu ar roku. Bet tak” nolauza to manu ķirsi. Galīgi iznīdēja.
Tāpēc itin labi saprotu to 56 gadus veco vīreli, kas Limbažu rajona Brīvzemnieku pagastā neviļus izšāva, ar ieroci piedraudēdams zeperiem, kuri apmētāja viņa māju ar āboliem. Nevis zaga ābolus, lai mielotos, bet vienkārši iznīcināja ražu, ņirgājoties par namatēvu un viņa mājokli. Kā jūs domājat, vai tāda jaunatne ir jāliek pie sienas vai varbūt jāved pie psihoterapeita, lai paglāsta galviņu, iedod bulciņu, ved relaksēties uz smilšu kasti? Siksnas terapija jau tagadiņ ir aizliegta. Nu i velti, es jums teikšu. Bet dārzu īpašniekiem varu teikt tikai vienu. Mīļie, sargiet savas ražas godu un cieņu, novāciet laikus, lai nevienam i prātā nenāktu zagt vai apsmiet izaudzēto un tos, kas audzējuši.
