Psiholoģe Vēsma Sīpola strādā Bebru internātpamatskolā, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, Daudzeses pamatskolā un Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centrā.
Psiholoģe Vēsma Sīpola strādā Bebru internātpamatskolā, Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, Daudzeses pamatskolā un Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centrā. Vēsma šobrīd arī studē 2. kursā maģistrantūrā Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā. Ar Vēsmu runājām par problēmām, kādas ikdienā jārisina izglītības psiholoģei, un mēģinājām rast atbildes uz jautājumiem, kāpēc mūsdienās jau maziem bērniem ir tik daudz psiholoģisku grūtību, ka jāvēršas pie speciālista.
Būtu deju skolotāja
— Kāpēc izvēlējāties savu dzīvi saistīt ar psiholoģiju?
— Par psiholoģiju vairāk sāku interesēties vidusskolas pēdējās klasēs, taču nevarēju izlemt, ko studēt — psiholoģiju vai pedagoģiju. Izvēlējos psiholoģiju, bet, ja būtu izvēlējusies pedagoģiju, noteikti būtu deju skolotāja, jo mani ļoti aizrauj deja. Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā neklātienē studēju piecus gadus, paralēli Bebru internātpamatskolā biju sākumskolas skolotāja. Pēc augstskolas beigšanas strādāju arī bērnunamā “Dzeguzīte”, Pērses pamatskolā un vēlāk — Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centrā.
— Vai darbs ar bērniem un pieaugušajiem atšķiras?
— Atšķirība darbā ar bērniem un pieaugušajiem ir liela. Skolā ar bērniem lielākoties ir izzinošas sarunas, diagnostisks darbs, klašu izpēte. Ar pieaugušajiem vairāk jādarbojas individuāli, jāiztirzā konkrētas situācijas.
— Kā atklājat bērnu problēmas?
— Katrs gadījums ir individuāls. Daļu bērnu pie manis atved skolotājs vai vecāki. Ir bērni, kuri pie psihologa nāk paši. Mazajiem bērniem visbiežāk ir saskarsmes problēmas — viņi klasē norobežojas, ir grūtības mācībās. Ar sākumskolas bērniem spēlējam lomu spēles, strādājam, lai bērns “atveras” un spēj runāt par savām problēmām. Pirmās trīs konsultācijas parasti paiet, tikai lai nodibinātu kontaktu ar bērnu un viņš sāktu uzticēties un runāt. Bieži ir tā, ka pēc tam bērni izstāsta arī krietni vien smagākas lietas, nekā sākumā varējām iedomāties.
Bērni stāsta nelabprāt
— Vai bērni labprātīgi vēršas pie psihologa?
— Pusaudžu vidū joprojām valda stereotips, ka pie psihologa iet tad, kad bērns slims, ar viņu kaut kas nav kārtībā. Tomēr ir arī izņēmumi, kad bērni nāk paši, tikai ar nosacījumu, lai vienaudži to neredz un nezina. Tīņiem raksturīgas nesaskaņas ar vecākiem un vienaudžiem. Sarunās ar bērniem atklājas arī traģiskas lietas — fiziskā un emocionālā vardarbība. Gadās, ka atklājam smagākas problēmas, kas tālāk jārisina pie psihiatra.
— Kur meklējami cēloņi bērnu problēmām?
— Ir dažādi gadījumi. Diemžēl dzīve valstī šobrīd ir tāda, ka vecākiem bieži nav laika izrunāties ar bērnu un veltīt viņam pietiekami daudz laika un uzmanības. Ģimenē ir tikai nepieciešamākie kontakti – vecāki jautā, vai bērns ir paēdis un izmācījies, pietiek laika tikai bērnu nolikt gulēt un no rīta pavadīt uz skolu. Otra problēma — sabiedrībā ir daudz nelabvēlīgu ģimeņu, kurās bērni ir nepieskatīti, un uz skolu viņi atnāk ar ļoti nopietnām psihotraumām. Tad ir vajadzīgs smags darbs, kamēr bērns “atveras” un sāk runāt par savām izjūtām. Mums ir ļoti daudz arī tādu ģimeņu, kurās bērni aug pie vecvecākiem vai radiniekiem, jo vecāki ir ārzemēs. Protams, nevar teikt, ka visos gadījumos ir tik slikti, tomēr lielākoties tā ir. Tas vien, ka bērns ilgstoši ir šķirts no mātes, viņam ir trauma. Dramatiska situācija ir arī ar aizbildņiem — viņi bieži ar bērniem spēlējas: paņem viena ģimene, nepatīk, atdod atpakaļ, ņem nākamā.
Viņos ir spītība!
— Vai bērni, kuriem ir dažādas problēmas, spēj iedzīvoties normālā vidē?
— Negribētu teikt, ka bērni, kuriem ir probēmas, jau ir “norakstīti”. Skatoties uz daudziem bērniem, esmu patīkami pārsteigta. Bērni, par kuriem domāju, ka viņi būs spējīgi pabeigt tikai 9. klasi, reizēm sasniedz ļoti daudz. Tas nozīmē, ka viņos ir ļoti lieli resursi, tā galvenokārt ir spītība, viņi grib pierādīt pārējiem, ka spēj būt labāki, nekā par viņiem jau iepriekš kāds varbūt ir izdarījis secinājumus. Protams, ir arī tādi, kuri aiziet to ceļu, ko viņiem ierādījuši vecāki. Skola šos bērnus var pasaudzēt, kādu laiku aprūpēt, bet vispār tas ir darbs ļoti daudziem. Pamati bērna dzīvei tiek ielikti ģimenē jau agrā bērnībā. Problēmu risināšana ir ļoti liels kolektīvs darbs skolotājam, psihologam, sociālajam pedagogam, iesaistot arī bāriņtiesu.
— Kā spējat palīdzēt citiem, saglabājot neitralitāti?
— Psihologs ir trenēts “novilkt robežas”. Jāprot problēmas ielaist sevī izjūtu līmenī, bet nepaņemt līdzi. Laiks starp konsultācijām skolā parasti ir ļoti neilgs — desmit, piecpadsmit minūšu. Pa šo laiku ir jātiek vaļā no vienas problēmas un jāsagatavojas uzklausīt nākamo. Ja es visu stāstīto pārāk dziļi ielaistu sevī, tad emocijas mani pārņemtu, un es nespētu uz darāmo paraudzīties profesionāli. Psihologa pienākums ir kvalitatīvi darboties, lai klients saņemtu no manis palīdzību, ko ir gaidījis. Tas ir profesionalitātes rādītājs — cik daudz no cilvēka problēmām es paņemu sev līdzi.
Katram jāveido sava pieredze
— Vai cilvēkam sniedzat arī “gatavu” problēmas risinājumu?
— Tas ir atkarīgs no tā, kāpēc cilvēks pie manis ir vērsies. Ir gadījumi, kad pašam ir skaidrs, kas un kā būtu jādara, tomēr viņam ir nepieciešams speciālista padoms. Ir reizes, kad cilvēkam ir jāpalīdz tikai izprast, kāds ir viņa ceļš. Man jāzina, cik daudz es drīkstu dot padomu un cik daudz viņam jāļauj domāt pašam. Cilvēks manu padomu uzreiz var nepieņemt, un man jāpalīdz viņam nonākt pie secinājumiem, kas un kā būtu jādara. Reizēm cilvēks psihologa padomu nepieņem arī tāpēc, ka pats nav gatavs tādai rīcībai. Problēmas risinājums katram jāmeklē caur savām izjūtām, caur savu prātu, jo mana pieredze viņam var nederēt. Katram jāveido sava pieredze.
— Vai arī savā ģimenē esat psiholoģe?
— Savējiem esmu pateikusi, ka viņiem psiholoģe neesmu un nekad arī nebūšu. Ģimene to ļoti labi apzinās, un es drīzāk viņiem sagādāju citu profesionālu palīdzību. Tas ir mans devums ģimenei. Arī draugiem esmu to pateikusi, bet, ja ir problēmas, es vienmēr uzklausu, un dažkārt ir tā, ka netīšām kaut ko esmu pateikusi, un pēc mēneša draugi saka — zini, tu toreiz to tik labi pateici, ka tas mūs uzveda uz pareizā ceļa. Bet tas vienmēr notiek netīšām.
— Savu meitiņu audzināt stingri?
— Psihologa izglītība palīdz uz savu bērnu skatīties citādi un izprast viņas uzvedību un rīcību. Dažkārt liekas, ka bērns uzvedas nepieņemami, bet, analizējot un pārdomājot, bērna rīcību ir ļoti viegli izskaidrot, un tas ir atbilstoši viņas vecumam. Bērns jāaudzina no mazām dienām, bet jādara to ar netiešiem norādījumiem. Vislabāk — ar savu paraugu, jo bērni ļoti kopē savus vecākus. Bērnā vecāki var ieraudzīt paši sevi. Protams, ir lietas, kas ir izskaidrojamas, un bērna uzvedība jāierobežo. Reizēm pašai gribētos emocijas “palaist brīvāk” un attiekties kā mātei pret bērnu, bet tad “ieslēdzas” domāšana — kā būtu jārīkojas pareizāk? Vienmēr atceros, ka bērns ir bērns un viņam pieder bērnība. Ir brīži, kad esmu stingra, bet atļaujos izturēties arī draiskulīgāk. Savu meitu audzinu ar mīlestību. Lelde zina, ka jebkurā brīdī droši var ierausties klēpī un samīļoties. Viņai laiku atrodu vienmēr.
Neesam gatavi saprast
— Ko domājat par biežajiem bērnu pazušanas gadījumiem Latvijā?
— Latvijā ir ļoti daudz klaiņojošu bērnu, un tā ir ģimeņu problēma. Cita lieta, ja pazūd bērni no labām ģimenēm, tad tā ir traģēdija. Izskan priekšlikumi, ka cilvēkus, kuri izdarījuši seksuālus noziegumus, vajadzētu sabiedrībai darīt zināmus. Bet, vai mūsu sabiedrība pietiekami neitrāli izturētos pret viņiem, ja mēs viņus pazītu? Cilvēki ļoti nosoda un ir agresīvi pret tiem, kuri iepriekš noziegušies. Mūsu sabiedrībā šādiem cilvēkiem normālas dzīves nebūtu.
— Vai redzat kādu risinājumu?
— Jāsāk būtu ar to, kāpēc šāds cilvēks vispār nonāk atpakaļ sabiedrībā. Vai kāds ir pārbaudījis viņa psihisko veselību? Sabiedrībā ir ļoti daudz slimu cilvēku. Iznākot no cietuma, viņš ir izcietis sodu, bet vai gatavs dzīvot savādāk? Kas ir izvērtējis, vai noziedznieks ir spējīgs dzīvot normālu dzīvi?
— Kā pati atpūšaties pēc nedēļas darbiem?
— Ciemojamies pie vecākiem, palīdz atpūta kopā ar draugiem. Ziemā bieži dodamies uz pirti. Kopīgas rotaļas ar meitu ir laba atslodze no visa, jo bērni ir patiesi, viņi nekautrējas un izrāda savas emocijas. Darbs ir nogurdinošs, bet arī interesants — esmu visu laiku kustībā, satiekos ar dažādiem cilvēkiem. Protu norobežot savu darbu no ģimenes dzīves — es sev nezogu brīvo laiku, tas pieder man un ģimenei!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Vēsma Sīpola.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1977. gada 13. novembris, Ogre.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: psiholoģe.
DZĪVESVIETA: Kokneses pagasts, Bormaņi.
ĢIMENE: vīrs Vilnis, meita Lelde (4 gadiņi).
VAĻASPRIEKS: atpūta dabā, pie ūdeņiem.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
