Vairs neatceros, kurš to teicis, bet, ja cilvēks grib būt laimīgs visu mūžu, ne pāris stundu, mēnešu vai gadu, viņš stāda dārzu, jo tā ir mūžīga vērtība.
Vairs neatceros, kurš to teicis, bet, ja cilvēks grib būt laimīgs visu mūžu, ne pāris stundu, mēnešu vai gadu, viņš stāda dārzu, jo tā ir mūžīga vērtība. Tam piekrīt arī Staņislava Krieva, kura ar vīru Jāni saimnieko savā privātmājā Aizkrauklē. Turklāt ielai, kurā viņi dzīvo, tam ir ļoti iedvesmojošs nosaukums — Saules iela.
No maksi uz mini
Zemesgabalu privātmājas būvniecībai Staņislavas kundzes ģimene ieguva vēl padomju gados. Gan pati ēka, gan tās apkārtne veidota pamazām, jo straujākiem tempiem nepietika rocības. Teritorijas apgūšana sākās nevis ar māju, bet ar ābeļdārzu. Tagad augļukoki jau ir pilnbriedā un dod bagātīgu ražu.
— Jaunajā mājā ievācāmies pavasarī, un tad tur pilnībā nebija gatava neviena telpa. Sākumā gulējām pat uz dēļu kaudzēm, un blakus stāvēja naglu kaste, lai var nokāpt no “gultas”. Vispirms pabeidzām nepieciešamākās telpas — vienu istabu, virtuvi un tualeti, bet pārējais tapa ar laiku, — stāsta Staņislavas kundze.
Viņa atceras, ka pirmajos gados pie mājas nebijis gandrīz nekā cita, tikai sakņudārzs — visur vienas vienīgas dobes, pat starp augļukokiem. Pamazām tas viss samazināts, dodot vietu zālājam un puķudobēm. Tagad saimniecei ir mini sakņudārziņš, kur aug tikai nepieciešamākais un tas pats stipri ierobežotā daudzumā — tik, cik paši var apkopt un izlietot. Gluži bez pašu izaudzēta burkāna, bietes, tomāta vai zemenes iztikt ir grūti, jo tam tomēr ir lielāka vērtība nekā veikalā pirktajam.
Vairāki etapi
Staņislava Krieva teic, ka viņas skaistumdārza veidošanu var iedalīt vairākos etapos. Vispirms bijis īrisu laiks, un viņai izdevies savākt ap 20 šķirņu šo augu. Vēlāk tie tā īsti neiederējās izvēlētajā vietā un “pārceļoja” citur, arī to skaits krietni saruka.
Tad sekoja rožu laiks, kad Staņislavas kundzes dārzs bija piesātināts ar šīm cēlajām puķēm. Tomēr rozes ir diezgan kaprīzas, īpaši pārziemošanas laikā, un tās pa vienai vien iznīkušas. Saimniecei palikuši tikai daži rožu krūmi, ko lieliski papildina parka rožu šķirnes. Viņa atzīst, ka tas ir labs risinājums, jo tās neprasa īpašu kopšanu un ziemā nav pat jāapsedz.
Tagad rožu vietu ieņem galvenokārt kannas, kas ir gana krāšņas un pieticīgas augsnes ziņā. Šiem augiem pārsvarā jānodrošina slāpeklis, tiem patīk arī mitrums.
Vēl šis dārzs piedzīvojis dāliju un dienliliju ēru, bet tagad arī šajos stādījumos ieviesta pamatīga korekcija.
Un sākas viss no gala…
Sakoptās sētas saimniece bilst, ka viss joprojām ir tapšanas stadijā, īpaši dārzā, jo tas nekad nevar būt gatavs. Lai arī vienā gadā kāda dobe šķiet sakārtota, nākamajā pavasarī to jau gribas pārveidot. Tad stādīšana sākas no jauna. Tādās reizēs Staņislavas kundzes vīrs Jānis pukojas — cik reižu to var darīt, vai tad nevar vienreiz kādam pajautāt padomu?
Esmu tāda “funktierētāja”, un ik pa laikam man šķiet, ka vajag kaut ko mainīt vai izdarīt savādāk, jo vēlos, lai ir ne tikai skaisti, bet arī ērti. Var jau aicināt palīgā kādu speciālistu, kurš ieteiktu, kā visu labāk iekārtot, bet tad tas vairs nebūs mans. Gribas tomēr visu veidot pašai. Daudz lasu un idejas smeļos dažādos izdevumos. Ik mēnesi ar ilgošanos gaidu žurnālu “Dārza Pasaule”. Tomēr, kā jau daudziem, darbi daudzkārt netiek līdzi domām, — stāsta Staņislava Krieva.
Pašai savs purvs
Veidojot augu kompozīcijas, Staņislavas kundze raugās, lai dobe ziedētu no agra pavasara līdz vēlam rudenim.
— Stādus pērku galvenokārt Salaspils botāniskajā dārzā, kad tur ir pavasara un rudens gadatirgi. Tur vienmēr ir daudzveidīgi un kvalitatīvi augi, un vilties nav nācies. Manā dārzā ir arī daudz sadāvinātu augu. Pazīstami cilvēki zina, ka man nepatīk griezti ziedi, jo tie ir nedzīvi. Tāpēc parasti svētkos kaimiņi, draugi vai kolēģi mēdz dāvināt kādu puķupodā vai dobē stādāmu augu, — saka aizkraukliete.
Tomēr saimniecei gribas izmēģināt arī ko jaunu. Tāpēc blakus tradicionālajām vērtībām šajā dārzā labi iejuties arī vīnogulājs un aktinīdija, kuras augļus dēvē arī par Ziemeļu kivi. Garšas ziņā tie arī līdzinās šiem sulīgajiem augļiem.
Pirms pāris gadiem Staņislavas kundze izveidoja arī savu dzērveņu purvu! Lai arī tas ir “kabatslakatiņa” lielumā, tomēr savs, un arī raža šogad paprāva — vismaz desmit kilogramu ogu.
Arī lielogu dzērveņu stādus nopirku Salaspilī. Kad tiem vajadzēja ierīkot ar kūdru pildītu dobi, vīrs teica, ka man jau pat savu purvu vajagot! Tomēr šogad, ieraugot ražu, viņš bija priecīgs. Šīs dzērvenes atšķiras no dabīgā vidē augošajām, tomēr ir garšīgas un, kā citi atzīst, arī veselīgas, — stāsta Staņislava Krieva.
Dārzs arī ziemai
Šobrīd īpašuma teritorija veidota tā, ka mājas priekšpusē vairāk ir košumdārzs, bet aiz ēkas — saimnieciski dzīvojamā daļa, kas domāta atpūtai. Arī šķūnītis būvēts tā, lai novietotu tajā saimniecībā nepieciešamas lietas, gan izveidota nojume ērtai pasēdēšanai. Tāpēc daļa šīs ēkas nokrāsota tādā jautrākā — oranžā — krāsā.
Īpašuma tālākajā daļā viņiem ir arī sava grava, kur ģimene ozola pakājē svin Jāņus.
— Tā ir ideāla vieta, kur “atslēgties” no visām domām un raizēm. Kad tur aizej, šķiet, ka nekā cita uz pasaules vairs nav, tikai koki un debesis, — atzīst Staņislavas kundze.
Augi pamazām “iekaro” arī māju, un šogad saimnieki plāno pabeigt remontēt verandu, kur būs ziemas dārzs.
— Māja celta tā, ka uz visām pusēm ir logi, un es katru rītu sāku ar to, ka vispirms palūkojos uz savu dārzu. Neesmu lielos draugos ar nakts aizkariem, jo šķiet, ka tie mani ierobežo konkrētajā telpā, bet man vajag brīvu domu lidojumu. Tāpēc mājā visas durvis man neturas ciet, — saka saimniece.
***
Staņislava Krieva atzīst, ka viņu māja ir vietā, kas it kā ir pilsētā, tomēr arī savrup no tās. Tā ir kā cita pasaule, kurā var patverties no ikdienas kņadas. Viņiem esot paveicies ar kaimiņiem, jo visus vieno dārza mīlestība. Staņislavas kundze spriež, ka tā jau līdzinoties apsēstībai, bet šo īpašo izjūtu var saprast vienīgi tas, kurš pats mīl dārzu un puķes.
