Nesen atkal iededzām svecīti vēl viena nogalināta bērna piemiņai, kura meklēšanai līdzi sekoja visa sabiedrība.
Nesen atkal iededzām svecīti vēl viena nogalināta bērna piemiņai, kura meklēšanai līdzi sekoja visa sabiedrība. Mazās dobelnieces Diānas, tāpat kā nesen krimuldietes Justīnes, šīszemes gaitas beigušās, bet viņu tuviniekiem palikušas sāpes par bērna zaudēšanu.
Katrs pazudis cilvēks, īpaši bērns, nav tikai vārds policijas statistikā. Un to nevar uztvert kā nenovēršamu parādību, kura bija, ir un būs. Droši vien nekad nevarēs pasargāt visus bērnus, bet kaut kas kardināli šajā ziņā ir jāmaina, jo pēdējā laikā pazušanas gadījumu kļūst aizvien vairāk.
Lai arī radušās tehniskas problēmas, tiesībsargi Latvijā plāno ieviest par dzimumnoziegumiem notiesāto un atbrīvoto personu uzraudzīšanu ar speciālajām aprocēm, kas norāda viņu atrašanās vietu. Iekšlietu ministrs Ivars Godmanis optimistiski apgalvo, ka šādas aproces Latvijā būs, jo tādas ir arī vairākās citās valstīs. Tas nozīmē, ka potenciālo upuru tiesības dzīvot mēs vērtējam augstāk par noziedznieku cilvēktiesību pārkāpumu, liekot nēsāt šādas “rotaslietas”.
Viens no mēģinājumiem kaut ko vērst par labu ir arī policijas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Pazudušo bērnu meklēšanas biedrības kopīgi organizētā akcija “Stopēt bīstami”, lai informētu bērnus un viņu vecākus, kādas sekas var būt šādam pārvietošanās veidam. Tas ir tikai viens no riska faktoriem, kam pakļauti bērni un pusaudži. Tomēr svarīgi ir to atgādināt vēl un vēl, jo Rīgas — Daugavpils šosejas mala, īpaši piektdienu vakaros, joprojām ir pilna nepilngadīgiem stopētājiem, kuri bez maksas vēlas nokļūt mājās. Lai gan turpat netālu, pie autobusu pieturām, vēl nesen bija pielīmēta Annemarijas Indānes fotogrāfija. Arī viņa pazuda šīs pašas šosejas malā… Ne par viņu, ne aizkrauklieti Lauru Strazdiņu joprojām nav nekādu ziņu.
Nežēlīgi tas skan, bet katrā nelaimē ir arī pozitīvais. Šādi gadījumi “sapurina” ne tikai tiesībsargājošās iestādes, bet arī sabiedrību. Tagad vecāki vairāk pievērš uzmanību tam, kas notiek ar viņu bērniem. Diemžēl nākamā paaudze visticamāk izaugs ar pārliecību, ka nevienam uzticēties nedrīkst. Tā ir mūsu pašu noteiktā cena par drošību.
