Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta.
Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta. Abi puišeļi bija vienkārši nešķirami. Reizēm viņi paši savā starpā arī saķildojās, bet lielākoties viens otru aizstāvēja kā lauvas. Likās, ka darīt to, ko nedrīkst, nevajag vai nebūtu vēlams, bija viņu mīļākā nodarbošanās. Kāpt ābelē nedrīkst, bet vajag taču pamēģināt — kāpēc ne? Smalstīt ar karoti zupu šķīvī nedrīkst, jo tad šķidrums var izlīt pa visu galdu un notraipīt citu bērnu drēbes. Un diendusā panākt, lai abi delveri netraucē miedziņu pārējiem bērniem, izdevās vienīgi tad, kad vienojās — abi var negulēt, klusītēm šķirstīt grāmatu, skatīties griestos, bet nekādā gadījumā nedrīkst runāt, čukstēt vai kā citādi mēģināt sazināties. Kādu laiku šis mehānisms darbojās, bet pēc tam viss sākās no jauna. Pienāca draugu pirmā skolas diena. Tā nu iznāca, ka skolas gaitas katrs sāka citā skolā. Lai arī cik doma palikt bez drauga sākumā likās biedējoša, vēlāk izrādījās izturama. Skolā drīz vien radās jauni draugi, kuri, izrādījās, nemaz nebija sliktāki. Tā gāja laiks, un par kādreizējo nešķiramo draudzību liecināja vien smaidīgās sejas fotogrāfijās un vecāku atmiņu stāsti. Nu viņi jau sasnieguši pusaudžu gadus, un katram ir daudz labu draugu. Vai viņi kādreiz, nejauši satiekoties, pazīs viens otru, vai spētu rast kopīgu valodu un atjaunot kādreizējo draudzību?
Andžela Melnais