Valstī liela daļa cilvēku dzīvo pēc principa “no rokas — mutē”. Ko nopelna, to “apēd”.
Valstī liela daļa cilvēku dzīvo pēc principa “no rokas — mutē”. Ko nopelna, to “apēd”. Pieaugošā inflācija šo situāciju vēl vairāk pastiprina. Taču gadi iet, un cilvēkiem jāsāk domāt, kas notiks vecumdienās, jādomā par savu bērnu nākotni. Tie, kas saņem normālas algas, prāto, ko labāk darīt — veidot uzkrājumus, pirkt īpašumus vai stūķēt naudu zeķē.
“Hansabanka” veikusi aptauju, ko tās klienti dara, lai nodrošinātos nebaltām dienām. Izrādās, trešā daļa iedzīvotāju nedara neko. Lai pasargātu savu ģimeni, ja notiek kas neparedzēts, gandrīz 40 procentu respondentu tomēr veido uzkrājumus, lielākoties atvēlot 5 — 10 procentu no saviem ikmēneša ienākumiem. Apmēram 20 procentu iedzīvotāju ir iegādājušies kaut ko vērtīgu ar domu, ka nepieciešamības gadījumā to varētu pārdot. Interesanti, ka īpašumus, zemi un mājas, pērk pārsvarā rīdzinieki, bet mazpilsētu un lauku iedzīvotāji lielākoties izvēlas īpašuma vai dzīvības apdrošināšanu.
Kuri ir tālredzīgāki — sievietes vai vīrieši? Secināts, ka sievietes biežāk izvēlas dzīvības apdrošināšanu, bet vīrieši veido uzkrājumus skaidrā naudā vai pērk kaut ko vērtīgu. Banku piedāvātās iespējas krāt naudu vienlīdz aktīvi izmanto abi dzimumi. Klienti tomēr pārāk maz izvēlas veidot naudas uzkrājumus bankās. Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju joprojām spilgtā atmiņā bankas “Baltija” liktenis.
“Zeķes” piepildīšana eiro banknotēm daudziem šķiet drošāka arī ik pa laikam uzvilnījušo runu dēļ par lata iespējamo devalvāciju. Kāda paziņa nesen jautāja: “Ko man darīt? Krustmāte atstāja mantojumā palielu naudas uzkrājumu. Ko pirkt? Zemi, vēl vienu dzīvokli, otru vasarnīcu? Varbūt labāk konvertēt eiro un noslēpt?” Grūti kaut ko ieteikt. Tas jāizlemj katram pašam. Dzīvokļu cenas krītas, arī zemi vairs tik naski nepērk, un ko darīsi ar divām vasarnīcām? Bankas tagad aicināt aicina veidot uzkrājumus, netērēt, “audzēt” procentus. Ja summa lielāka, labi varot pelnīt dažādos investīciju fondos.
Kāds varbūt teiks — bagātajiem bagāto problēmas. Bet ko darīt tiem, kuriem jāskaita santīmi? Turpināt skaitīt, jo, lai cik paradoksāli tas būtu, ietaupīt prot tieši pensionārs, nevis viņa bērni, lielākas algas saņemdami.
