Imants Auziņš ir viens no ražīgākajiem Latvijas dzejniekiem, jo viņa radošo darbu pūrā ir ap 30 dzejas grāmatu, vairāk nekā desmit atdzejojumu grāmatu un trīs tulkoti romāni.
Imants Auziņš ir viens no ražīgākajiem Latvijas dzejniekiem, jo viņa radošo darbu pūrā ir ap 30 dzejas grāmatu, vairāk nekā desmit atdzejojumu grāmatu un trīs tulkoti romāni. Pirmais viņa dzejoļu krājums “Es vaicāju sirdij” izdots 1961. gadā. Imants Auziņš kādreiz publicējies “Komunisma Uzvarā” (tagad “Staburags” — aut.). Viņš ilgus gadus bija laikraksta literārais konsultants jaunajiem dzejniekiem.
Rakstnieks ar ģimeni vasaras pavada dzimtajā pusē. Šoruden dzejniekam 70 gadu jubileja, kurai viņš sāk gatavoties jau laikus. Jāpiedalās arī gadskārtējās Dzejas dienās un jāraksta, jāraksta… Viņam allaž prātā rakstnieka Miervalža Birzes teiktais: “Būt rakstniekam ir grūts darbs”. Par to visu mūsu saruna pie kafijas tases dzejnieka lauku mājas verandā — Zalves pagasta “Bīnātos”.
Atceras krītošus bumbierus
— Jūs sakāt, ka dzimtajā pusē varat radoši strādāt, jo daudz kas nāk prātā no bērnības. Kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?
— Vēl tagad iztēlē redzu vectēva jaunsaimniecību “Auziņos”, kur tēvs bija iestādījis lielu augļudārzu — tur bija ap septiņdesmit ābeļu un bumbieru, arī daudz ogulāju. Dārzs izsala divās kara laika aukstajās ziemās.
Ikvienam rakstniekam dzimtā puse ir viens no galvenajiem iedvesmas avotiem. Dzimtā vieta ir mēraukla — ja es aizbraucu uz kādu citu mīļu pusi, es nevaru salīdzināt, kā dzīve tur mainās. Taču savā pusē es izmaiņas jūtu pat tad, ja tās ir pavisam minimālas, varbūt pat neredzamas. Tāpēc esmu dzejnieks, lai redzētu un justu arī to, ko, iespējams, citi neievēro.
Dzimto māju meliorācijas “buma” laikā pārveda citur, bet sapnī vēl daudzus gadus to redzēju tādu kā bērnībā — saulainas istabas, krītošus bumbierus dārzā un sētā dzīvojošos susurus.
Sēlijas aura
Ar dzimto pusi saistītās atmiņas par karu un pēckara gadiem, par skolasbiedriem, darbabiedriem un tikšanās reizēm ar savas paaudzes cilvēkiem te, vecajā “Bīnātu” sētā. Šajā mājā bijuši daudzi mani draugi literāti — Vizma Belševica, Gunārs Priede, znots Klāvs Elsbergs, Māris Čaklais, Vitauts Ļūdēns, Jānis Sirmbārdis, vairāki krievu rakstnieki, Imants Auziņš jaunākais — brāļadēls, kuram grāmata iznāca tikai pēc nāves, un daudzi citi. Šajā sētā arī manas meitas un mazbērni ir veidojuši, zīmējuši, rakstījuši un muzicējuši. To viņi dara joprojām.
Mēs esam sēļi, un Sēlijas aura radošajos cilvēkos veicina iedvesmu, tāpēc arī no mūsu puses ir daudz ievērojamu cilvēku. Pēdējos gados, apciemojot bērnības zemi, daudzi cenšas to sakopt. Nu jau otro gadu rīkojam talkas nopostītās Zalves luterāņu baznīcas apkārtnes sakopšanai. Par dzimto pusi esmu rakstījis daudz un nu atkal vācu materiālus jaunai grāmatai.
— Kad tapa jūsu pirmie dzejoļi?
— Manus pirmos darbiņus agrā bērnībā ietekmēja karš un vietējie notikumi. Mājās bija Raiņa, Plūdoņa un Aspazijas grāmatas, lasīju arī Šekspīra, Gētes, Ļermontova un Puškina dzeju. Pirmie dzejoļi vairāk līdzinājās balādēm tieši šo klasiķu ietekmē. Kad mācījos skolā, rakstīju skolas avīzītēm.
Personību veido skolotāji
— Vai jūsu talantu pamanīja arī skolotāji?
— Droši vien, jo man bija izcili labi literatūras un arī citu mācību priekšmetu skolotāji gan Zalves, gan Neretas skolā. Viņiem bija dramatiska, pat traģiska, dzīves pieredze, tāpēc viņi strādāja lauku skolās, nevis lielpilsētās. Klases audzinātāja Olga Kundrate man bija autoritāte līdz pat viņas pēdējiem dzīves gadiem. Viņa bija nostaigājusi neparastu dzīves ceļu un tāpēc ļoti labi saprata mūs, dažādos, bet talantīgos audzēkņus. Domāju, arī tas, ka Neretas vidusskolu beidzu ar zelta medaļu, vispirms ir šo talantīgo skolotāju nopelns.
— Zinu, ka jaunībā gribējāt kļūt par ģeologu…
— Tā bija. Kad beidzu vidusskolu, nevarēju izvēlēties — filoloģiju vai ģeoloģiju. Ģeoloģiju sāku apgūt pašmācības ceļā, biju pat Maskavā, jo ar zelta medaļu varēja iestāties jebkurā augstākajā mācību iestādē. Tomēr drīz vien devos uz Rīgu, jo sapratu, ka Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāte ir mana īstā vieta. Kurss mums bija ļoti labs, vēlāk daudzi kļuva par kritiķiem, zinātniekiem, literātiem. Filologi toreiz bija atdzimstošās latviešu literatūras kodols.
Atmiņas par Ķempi
— Kas bija jūsu, jaunā dzejnieka, literārais konsultants?
— Dzejniece Mirdza Ķempe. Kad mācījos Neretas vidusskolas 11. klasē, viņa man no slimnīcas uzrakstīja vēstuli. Es biju apmeklējis viņas rīkotos seminārus un aizsūtījis arī dzejoļus un Jeseņina darbu atdzejojumus. Ķempe jauno dzejnieku darbos lieliski pamanīja gan talanta potenciālu, gan saudzīgi aizrādīja par nepilnībām. Es pie viņas biju tikai uz vienu konsultāciju, un dzejniece teica: “Man jums nav ko mācīt, jūs, Ziedonis un Vācietis jau paši zināt, kā jāraksta.” Taču jauno dzejnieku audzinātājas dotības viņai bija spožas, tāds vēl esot bijis arī Rūdolfs Blaumanis. Viņa bija dzejniece ar lielo burtu!
Tāpēc mani kaitina vairāki jaunie mūsdienu literāti, kuri Mirdzu Ķempi cenšas nepamatoti kritizēt. Es, cik vien iespējams, rakstu, kā bija patiesībā un ko es zinu — viņa bija izcila personība un latviešu dzejas latiņu pacēla krietni augstāk. Viņa bija apbrīnojami talantīga dzejniece un arī tulkoja no piecām valodām. Viņas veikums, padomju gados aizstāvot un mācot dzejniekus, ir nenovērtējams, un to zinām tikai mēs, manas paaudzes dzejnieki.
Publicē represēto darbus
— Kāds jūsu atmiņā ir dzejnieku konsultanta laiks laikrakstā “Komunisma Uzvara”?
— Tas bija skaists laiks. Konsultēt jaunos autorus mani uzaicināja avīzes žurnāliste Anna Liepniece, un arī ar redaktoru Kazimiru Daņiļeviču mums bija labas attiecības. Toreiz tas bija laiks, kad rajonu laikrakstu literārajās lappusēs varēja publicēties tie autori, kuriem izdevniecību durvis nebija vaļā. Tāpēc, ka viņiem bija padomju garam neatbilstoša biogrāfija. Tādi bija, piemēram, represētie Arvīds Osītis un Aleksandrs Pelēcis, kuru darbus mēs publicējām. Ar prieku tikos ar savas puses dzejniekiem Maiju Briedi, Anitu Svētiņu, Jāni Bērziņu un citiem.
— Kā vērtējat tagadējo jauno dzejnieku darbus?
— Nevar salīdzināt manas paaudzes dzejniekus, piemēram, Vizmu Belševicu un Ojāru Vācieti, ar tagadējiem dzejniekiem. Milzīgajā tekstu plūsmā talantīgākos autorus grūti pamanīt. Domāju, ka labākie autori pelnīti saņem literārās prēmijas, piemēram, Klāva Elsberga, Dzejas dienu, Ojāra Vācieša prēmiju. Talantīgs ir Kārlis Vērdiņš un vēl kāds ducis dzejnieku. Negribu vairāk nosaukt, lai kādu neaizmirstu. Apbrīnojams ir dzejnieces Kornēlijas Apškrūmas devums, jo viņas dzeja tautā ir ļoti populāra. Līdzīgi raksta arī daži citi, tomēr tik populāri nekļūst. Ar viņas dzeju ir tāpat kā ar dziesmām, kuras cilvēkus pavada visu mūžu.
Liela nozīme labas dzejas tapšanā ir iedzimtam talantam, valdošajai kultūrpolitikai, apkārtējai sabiedrībai un paša cilvēka uzņēmībai. Diemžēl latviešu literatūru valsts neatbalsta, un autoru honorāri, salīdzinot ar Eiropas un pasaules rakstniekiem, kuri no sava darba var labi dzīvot, pie mums ir niecīgi.
Nav pareizu cilvēku
— Un kā ar latviešu prozu?
— Rakstnieku vērtē pēc viņa darbiem. Es gan neesmu prozas speciālists, taču man ir savs saraksts, un es augstu vērtēju, piemēram, Miervaldi Birzi, Albertu Belu, Ilzi Indrāni, kuras romāns “Zemesvēzi dzirdēt” ir piemineklis visai latviešu zemniecībai, Regīnu Ezeru, Visvaldi Lāmu, Vladimiru Kaijaku, Gundegu Repši, Vizmu Belševicu un citus.
Es negribu cilvēkus dalīt pareizos un nepareizos. Mēs esam pārdzīvojuši vairākas laiku maiņas, un tas viss jūtams arī dzejā un prozā. Rakstnieka spēks šodien ir tas, ka viņš izvirza jautājumus un meklē atbildes, bet atbildes izsāp, jo sāp viņam pašam. Miervaldis Birze reiz teica: “Būt rakstniekam ir grūts darbs, ja panīkst literatūra, panīkst kultūra, ja panīkst kultūra, panīkst tauta, un viss…”. Daudzi rakstnieki savu darbu veic godam. Mūsu prozas meistari ieņem redzamu vietu arī pasaules mērogā.
Jāzina vēsture
— Kādas ir jūsu domas par Latvijas politiķiem?
— Man gribētos, lai politiķi labāk zinātu vēsturi. Ja viņi zinās īsto Latvijas vēsturi, tad viss puslīdz nostāsies savās vietās. Piemēram, daudzās ģimenēs notikušas īstas vēsturiskas traģēdijas — brālis karoja pret brāli, daudzi nomira lēģeros, bet latvieši bija arī čekisti. Visi dzīvoja zem vienas saules.
Ir lietas, kurās nevajadzētu konfliktēt. Piemēram, par pieminekļu nojaukšanu. Kaut vai Uzvaras piemineklis. Manuprāt, tas ir bezpersonisks, tur kopā salikti nesaderīgi elementi, un nav nevienas zīmes, kas liecinātu par latviešu tautas pretošanos fašismam. Taču tas ir sava laika liecinieks, un vissliktākais, ko var darīt, ir iznīcināt grāmatas, pieminekļus un citus mākslas darbus. Tas viss veido vēsturi, kuru nevajag kropļot.
Vēlētos dēlu
— Tuvojas jūsu lielā jubileja. Ja varētu dzīvi sākt no jauna, jūs tajā kaut ko mainītu?
— Domāju, katram ir savs liktenis, arī manu ceļu tas noteicis. Ja es ko mainītu, mainītos arī tuvinieku likteņi, ko es negribētu. Auziņu dzimta turas kopā. Tomēr es būtu priecīgs, ja ģimenē būtu bijis arī dēls.
— Kad savā dzīvē esat bijis ļoti laimīgs?
— Laime ir plašs jēdziens. Cilvēkam pasaulē daudz ir dots. Jaunībā laime ir pirmā mīlestība un vēlāk ģimene. Nākamgad abi ar sievu svinēsim zelta kāzu jubileju. Man laimi sagādā darbs un sports, ļoti daudz laimīgu stundu esmu pavadījis rakstot. Visos mūža posmos esmu piedzīvojis laimes viļņus, esmu daudz ceļojis un daudz redzējis.
— Ko pats sev vēlat jubilejā?
— Vismaz desmit ražena darba gadu un pašam uzrakstīt priekšvārdu saviem kopotajiem rakstiem, ja iespējams, tos apmēram desmit sējumos arī publicēt. Šo sarunu mēs varam noslēgt ar dzejas rindām no manas pēdējās grāmatas “Ars poetica”:
Ar dzeju kopā dzīvei modos,
ar dzeju gāju mīlu rast.
Kas tukšas čaulas — paliek kodols.
Kas dzeju nodos — sevi nodos. Tā — mūžu upes otrais krasts.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Imants Auziņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1937. gada 13. novembris, Zalves pagasta “Auziņi”.
IZGLĪTĪBA: augstākā — absolvējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti.
NODARBOŠANĀS: dzejnieks.
ĢIMENE: sieva Irīna, meitas Irēna un Anna, četri mazbērni — Matīss, Ieva, Marģers, Marija.
VAĻASPRIEKS: peldēšana un radoša atpūta laukos.
HOROSKOPA ZĪME: Skorpions.
