Pasaka ir pasaulē visvecākā terapijas metode, taču ar apzinātu mērķi psihologi to izmanto tikai no pagājušā gadsimta vidus.
Pasaka ir pasaulē visvecākā terapijas metode, taču ar apzinātu mērķi psihologi to izmanto tikai no pagājušā gadsimta vidus. Tas ir viens no mākslas terapijas veidiem, smilšu kastes terapijas māsa. Liepājas pusē ar to nodarbojas arī psiholoģe Iveta Gēbele.
Izvēlas brīnumu
Iveta Gēbele strādā ar brīnumpasakām, terapijas metodi apguvusi pie Pēterburgas speciālistiem, kur arī aizsākās ideja par pasakas neparasto dziedniecisko nozīmi. Pēterburgā tagad ir pat Pasaku terapijas institūts, bet savulaik Pēterburgas universitāti beidza Vladimirs Props. Krievu folklorists izpētīja, ka dažādu tautu pasakas vieno strikta, konkrēta struktūra, visām ir kopīgi galvenie elementi.
“Pasakā ir viss — labais, ļaunais, sāpes, prieks, laime, bailes. Viss, ar ko cilvēks dzīvē saskaras. Terapija izpaužas tā, ka ir noteikta struktūra, noteikumi — vienmēr uzvar labais, lai arī ar kādiem briesmoņiem jācīnās, notiek pāreja jaunā identitātē. Tā cilvēks var savu dzīvi salikt pa plauktiņiem,” stāsta psiholoģe. Ir viena, sākotnējā, identitāte — tā, kas cilvēks ir pašlaik. Izdzīvojot pasaku, cilvēks pārvēršas, pāriet otrā identitātē, kas viņš būs, kas vēlas un varētu būt. Tiek apgūta jauna pieredze, jauni uzvedības modeļi.
Ikdienā lasot pasakas, klausoties tās, bērnam pamazām uzkrājas informatīvā banka. Ja tikai lasa, informācija vienkārši ir. Taču pārrunājot, analizējot tiek pārmests apzināts tiltiņš uz reālo pasauli. Informācija no pasīvās dvēselē pāriet aktīvajā, pamato I. Gēbele. Veicot terapiju, cilvēks iemācās strādāt ar pasakām un pats ar sevi, un tad to varot darīt mūža garumā. I. Gēbeles klientu vidū esot dažādu vecumu cilvēki, sākot no bērniem līdz pat pensionāriem, kuri vēlas iecelt saulītē savu dvēselē snaudošo, reiz apspiesto bērnu, atbrīvot viņa spontanitāti, radošumu, brīvību, drosmi un spēju fantazēt.
“Tas ir darbs ar cilvēka iekšējo bērnu, tas atver katra iespējas, bet reizē var pamodināt arī bailes un citus iekšā dusošos spēkus. Ir terapijas, kas strādā horizontālā plaknē — kognitīvā, biheiviorālā. Bet šī metode strādā ar cilvēku vertikālā šķērsgriezumā, tā ir daudzu metožu sintēze. Pasaka dod gan sazemējumu, gan augstu lidojumu vienlaikus.” Metode noteikti neesot saucama par ezotērisku — tai ir precīzi rāmji. Bērnam tiek dota brīvība, paredzot robežas.
Gūst pieredzi izjūtām
I. Gēbele uzsver, ka terapijas seansā viņa tikai piedalās. Katrs savu pasaku raksta un izspēlē pats — kas ir viņš, kas ir galvenie briesmoņi un labdari, kā attīstās notikumi. Ļaujot bērniem atbrīvot savu fantāziju, tā izrādās krietni vien plašāka un interesantāka par ārējās vides iepotētajiem, uzspiestajiem personāžiem, stereotipiem, piemēram, Supervaroņa vai citiem komiksu tēliem. Trilleri ar supervaroņiem un tā saucamās “ziepju operas” tik populāras esot tieši tāpēc, ka scenārijā izmantota tā pati pasaku struktūra, ko cilvēks zemapziņā viegli uztver un prognozē, cilvēka dvēsele ilgojas pēc brīnumiem.
Terapija var noritēt grupās, kas ir intensīvāk, vai individuāli. Kad cilvēks terapijas laikā ķermeniski piedzīvo jaunas izjūtas, ir krietni vieglāk tās “piedzīvot” reālajā dzīvē. “Tu esi nonācis laimīgajā zemē, ir jauna pieredze, pēc tam ir vieglāk arī dzīvē pamanīt un piedzīvot tās pašas sajūtas, zemapziņā jau ir atmiņas par tādu pieredzi,” pamato psiholoģe. Esot klienti, kuri pēc gada piezvana un teic — man ir jauna pasaka. Atnāk un izspēlē to smilšu kastes terapijā.
Sasien kopā savējos
“Kad vienai no manām meitām bija četri gadi, viņa uzstājīgi gribēja, lai lasu priekšā vienu un to pašu pasaku. Viņa uzkrāja informatīvo lauku, kamēr vienu brīdi pietika, notika pāreja uz kaut ko citu. Bērni paši jūt, ko viņiem vajag, ja vien tiek piedāvāta izvēle. Nevis mums vajag vest bērnu, bet ļauties viņam. Un, ja, lasot pasaku, vecāki bērnu vēl paņem klēpī, nav nekā labāka,” uzskata terapeite.
Radiolasījumi, kasetes vai ieraksti nevar aizstāt emocionāli nozīmīgu cilvēku — mātes, tēva, vecvecāku — lasījumus, jo neveidojas intīmā saikne. I. Gēbele, triju bērnu māmiņa, atceras, ka vecākais dēls ātri iemācījies lasīt un pēc tam lasījis priekšā māsai, vēlāk lielā māsa lasījusi priekšā mazajai māsai. Tas veido to emocionāli labvēlīgo gaisotni, kurā ģimenē viens ar otru sasienas neredzamām saitēm.
Bērnībā cilvēks nereti neapzināti izvēlas kādu pasaku savai dzīvei kā scenāriju, to vairāk pēta individuālpsiholoģija un Adlera skola. Tomēr arī pasaku terapijā esot virziens, kas analizē cilvēka dzīvi saskaņā ar tradicionālajām pasakām.
“Tēlaini var teikt, ka brīvs cilvēks dzīvo saskaņā ar savu pasaku. Zina, kur viņš ir, atrod savā dvēselē tēlus. Ja dzīves pasakas neraksta paši, tās uzraksta citi — cilvēka bailes, stresi, vecāki, priekšnieki,” ievērojusi I. Gēbele.
***
* Brīnumpasakās atšķirībā no citiem pasaku veidiem visspilgtāk atklājas fantastikas elementu klātbūtne, ko nereti sauc par vienu no pasaku galvenajām pazīmēm. Fantastiski motīvi redzami gan tēlos, gan to veiktajās darbībās un situācijās, kurās tie darbojas. Brīnumpasakās ļoti spilgti atklājas arī pozitīvā varoņa fizisks un garīgs pārākums pār negatīvo. Uzvarot ļauno tēlu, labais varonis tiek apbalvots un iegūst savā īpašumā vai nu noteiktu lietu, kura spēj veikt kādas maģiskas darbības, vai arī viņš apprecas.
* Pasakām raksturīga duāla pasaules uztvere. Darbojošās personas ir vai nu labas vai ļaunas. Nav tādu mazliet labu vai mazliet sliktu personu. Turklāt gandrīz likumsakarīga pasakās ir labā uzvara pār ļauno.
* V. Props pasaku pētniecībā ieviesa līdz tam neizmantotu metodi — to dalīšanu daudzos pamatelementos. Šie elementi atbilst dažādiem darbības tipiem, kas V. Propa analīzē seko cits citam noteiktā kārtībā. Piemēram, pasakā varonim kaut ko aizliedz; varonis aizliegumu pārkāpj; tiek atklāts viltus vai sliktais varonis; varonis apprec ķēniņa meitu, manto troni. (No www.liis.lv)
***
Uzziņa.
Vladimirs Props (1895.—1970.) — izcils krievu folklorists, strukturālists. Viņa nozīmīgākais darbs ir “Pasakas morfoloģija”, ko publicēja 1928. gadā. V. Propa pētījumi ietekmējuši antropologa Kloda Levī—Strosa un filozofa Rolāna Barta uzskatus. Rietumu pasaulē V. Props kļuva pazīstams 20. gadsimta 50. gados, kad dažādās valodās tika pārtulkota “Pasakas morfoloģija”. V. Props 1918. gadā beidzis Pēterburgas universitātes Filoloģijas fakultāti. No 1937. gada viņš bija Ļeņingradas universitātes docents, vēlāk — profesors.
(No www.wikipedia.org)
