Saruna ir divu cilvēku domu, pieredzes, uzskatu mijiedarbība. Un tas sarunu padara ne ar ko nesalīdzināmu.
Saruna ir divu cilvēku domu, pieredzes, uzskatu mijiedarbība. Un tas sarunu padara ne ar ko nesalīdzināmu. Saruna ir vērtība. Tā ir jebkuru attiecību stūrakmens. Šoreiz par attiecībām starp māti un nedzimušo bērnu. Tomēr aplis ir lielāks. Nevar novilkt stingras robežas, jo attiecības veidojas, pārklājas, mainās. Psiholoģe Inga Birkmane savu darba praksi mēra četru gadu garumā. “Jā, veca un vieda es neesmu, bet gribētu tāda būt. Pašai ir divi bērni — piecus un divus gadus veci. Tā ir pieredze,” viņa smaidot saka sarunas sākumā.
“Man ir sava teorija,” teic Inga, “uzskatu, ka ģimene sākas ar brīdi, kad sieviete un vīrietis ir izdomājuši, ka viņiem būs attiecības. Tajā brīdī sākas bērns. Spriežot pēc to cilvēku pieredzes, kas nāk pie manis uz konsultācijām, redzu, ka bērns ir sācies tajā brīdī, kad viņi izvēlējās būt kopā. Svarīgākais jautājums tad ir — kāpēc tieši šis cilvēks ir mana izvēle? Un tad jāsāk likt kopā daudz dažādu komponentu — kā es jutos kā bērns savai mammai un tētim, vecvecākiem. Ko man nozīmē šīs sajūtas. Kā es jūtos kā sieviete, kā vīrietis un kā kopā ar partneri, ko esmu izvēlējies, izvēlējusies. No visiem šiem komponentiem veidojas doma. Bērns ir domas materializēšanās. Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka visa šī lielā sistēma veidojusi kopīgu domu. Kad doma ir nobriedusi, materializējusies, tad bērns ierodas pasaulē.
— Jūs ticat, ka jūsu bērni ir materializējušās domas?
— Pilnīgi ticu, ka mans bērns ir doma. Manas gaidas, sapņi, vērtības. Tas ir tas, ko gaidu, gribu, par ko krītu un stāvu.
— Kā tādā gadījumā var materializēties bērns, kurš ieņemts no dzērāja pēc kroga apmeklējuma? Šiem partneriem nav bijis domas par bērnu. Viņi vienkārši nelietoja pretapaugļošanās līdzekļus, un tāpēc tapa bērns. Kāda tur doma?
— Kā to latviski un vienkārši pateikt? No nekā bērns pasaulē nenāk. Arī kļūda ir doma.
— Tad bērns ir kļūdainas domas rezultāts?
— Nē. Sauksim to nevis par domu, bet par jēgu. Katra bērna nākšanai pasaulē ir jēga.
— Jā, tas ir kaut kas cits. Vai jūsu diezgan neilgās prakses laikā daudz tēvu ir nākuši konsultēties, gaidot bērnu?
— Vispirms atnāk māte viena. Bet visi tēvi, kas atnākuši, ir palikuši. Neviens nav gājis prom un teicis, ka tas nav domāts viņam. Tomēr situācijas rāda, ka pāri nāk vēlu. Kad jau ir problēmas. Nav bijis tā, ka divi cilvēki nāk ar domu — gaidām bērnu un gribam, lai mūsu bērnam būtu vislabāk. Parasti atnāk tā — ir problēmas, gaidām bērnu. Bet tas viss vienmēr pavēršas uz labu. Cilvēki grib sakārtot dzīvi un, ja grib, tad var.
— Vai ir bijis kāds pāris, kas atnāk uz konsultāciju, gaidot pirmo bērnu?
— Pirmā bērna gaidīšanas laikā nav nācis neviens. Nāk pēc tam ar maziem bērniem. Arī ar pirmo bērnu, ja ir attiecību sarežģījumi. Kāpēc nenāk pašā sākumā? Tāpēc, ka visa pasaule ir vaļā. Esam laimīgi, gaidām bērnu. Omītes un opīši arī priecīgi. Visi sit uz pleca, visi ir pozitīvi. Vienīgā ziņa pārim ir, ka tas ir brīnišķīgi.
— Bet vai vienmēr tā ir? Ja savstarpējās attiecībās ir plaisa, un tas nav retums, diez vai šī ziņa ir tik brīnišķīga. Jaunajiem vecākiem ir neatrisinātas problēmas. Būs bērns, to nebūs mazāk. Vai tā nav tāda melu sistēma?
— Var teikt — jā un nē. Sieviete nedrošību parasti sāk just pēc dzemdībām. Neapzināti atceras savu un pat savas mātes bēbja vecumu. Tas ir zemapziņas pārdzīvojums. Pamazām sākas nojauta, ko nozīmē bērns. Līdz tam galvenokārt bijusi pozitīva informācija, un tā palīdz. Tā ir nepieciešama. Sievietes galvenajai sajūtai ir jābūt priekam. Laba mūzika, skaistas gleznas veicina pozitīvus bioķīmiskus procesus mātei, un tas ietekmē bērniņa attīstību.
— Gleznas un mūzika ir visai niecīga daļa no tā, kā panākt harmoniju. Attīstībā ir daudz aspektu. Arī pāra attiecību attīstībā.
— Kad ģimenes pabeidz terapiju, nekas nav paveikts līdz galam. Bet pārim ir iedots pietiekami daudz resursu, lai kopīgi risinātu savus svarīgos jautājumus. Tas nenozīmē, ka nebūs grūtību. Attiecību attīstība ir arī tad, kad satiekamies ar pretspēku. Nezinām, ko iesākt? Ņemam to, kas pie rokas, izmantojam tos instrumentus, kas ir. Ja redzam, ka der, speram nākamo soli. Ja saprotam, ka neder, dodamies soli atpakaļ vai arī paliekam uz vietas un meklējam citu instrumentu. Bet sievietei, kura gaida bērnu, nevajadzētu sastapties ar lielu pretspēku. Tas ir cits periods. Viņai šajā laikā nevajadzētu domāt, kur rast resursus problēmu risināšanai. Viņai ir uzdevums — bērna audzināšana sevī. Man šķiet, ka sievietei ir īpaša misija. Un īpaša tā ir arī vīrietim.
— Ideāli. Bet latviešu sievietes nes par daudz. Ģimenes galvenokārt turas uz sieviešu pleciem. Viņas meklē resursus attiecību stiprināšanai.
— Kāpēc Kristīne izvēlējās Edgaru? Latviešu sievietes fenomens. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, un tā nav pilnīgi atbildama. Ir daudz attaisnojumu, kāpēc tā notiek. Īpaši pēc Otrā pasaules kara uz latviešu sievietes pleciem gūlās viss ģimenes smagums. Un tā tas turpinājies. Ko sieviete var dot savai meitai, kā vien to, kas viņā ir?
— Sievietes ir tās, kas atsaucas. Viņām ir svarīgi atsaukties. Bet nav kam. Pietrūkst rezonanses.
— Ir notikusi patoloģiska lomu maiņa. Bet jaunā paaudze sāk domāt savādāk. Pie manis nāk meitenes, grib runāt par attiecībām, puišiem. Ir jāļaujas būt sievietei. Ir jāprot atrast sevī kaut ko no sievietības. Es nevaru dot padomus. Psihologa misija ir nevis dot padomus, bet atspoguļot esošo. Tā ir sarunu terapija, kas palīdz cilvēkam pašam meklēt. Tā ir misija — paņemt, tā teikt, savā “dzemdē”, iedot informāciju, dzērienu, ēdienu. Bērns aug pats. Pēc deviņiem mēnešiem ir jāpiedzimst. Process vienmēr ir sāpīgs.
— Vai terapija ilgst četrdesmit nedēļu?
— Mazākais laiks, lai kaut kas notiktu, ir sešpadsmit nedēļu garš. Bet var būt četrdesmit nedēļu un pat ilgāk. Svarīgi, ko cilvēks pats vēlas. Ja viņš nevēlas, arī tas ir normāli. Ja grib sēdēt peļķē, lai sēž.
— Tomēr sievietes, gaidot mazuli, bieži izjūt diskomfortu. Ko darīt?
— Tas ir normāli. Īslaicīgs diskomforts nav svešs nevienai. Jāmeklē uzticības persona. Ne vienmēr tas ir profesionāls terapeits.
Esmu pārliecināta, ja bērns ir pieteicies, tad tā tam ir jābūt. Tomēr, ja sieviete piedzīvo ilgstošu stresu, arī viņš ir stresā. Īslaicīgs stress ir normāla parādība, bērns mācās kopā ar māti to pārvarēt, bet, ja visi deviņi mēneši mātei paiet stresā, ja viņa šo mazuli nevēlas visu grūtniecības laiku, tas bērnam ir sarežģīti. Tad var piedzimt tā sauktais “zudušais bērns”. Viņš piedzimst ar negribēta bērna psiholoģiju. Visā meklē neveiksmes, mēģina pat pats sevi iznīcināt. Viņam patīk riskēt līdz nemaņai. Piemēram, viņš var ar riteni mesties grāvī, lai redzētu, kas no tā iznāk. Parasti tādam bērnam ir ļoti zema pašapziņa, ir attīstības problēmas. Viņam šķiet, ka pasaule nav tā vieta, kur jābūt.
Bet ir divas lietas, kas jānošķir. Ja sieviete ir apjukumā par gaidāmo bērnu, tā ir viena situācija. Bet, ja viņa skaidri zina, ka šo bērnu negrib, tad tā ir cita. Es esmu pret abortiem, tomēr ne absolūti.
