Kultūras ministrija izstrādājusi filmu klasifikācijas projektu, saskaņā ar kuru filmas kinoteātros turpmāk plānots grupēt piecās kategorijās: filmas universālai auditorijai un filmas, kuras būs atļauts skatīties bērniem no 7, 12, 16 un 18 gadu vecuma.
Kultūras ministrija izstrādājusi filmu klasifikācijas projektu, saskaņā ar kuru filmas kinoteātros turpmāk plānots grupēt piecās kategorijās: filmas universālai auditorijai un filmas, kuras būs atļauts skatīties bērniem no 7, 12, 16 un 18 gadu vecuma.
Tā vien šķiet, ka idejas autori dzīvo uz citas planētas un tikko nolaidušies uz Zemes. Vai viņi vispār zina, cik kinoteātru ir Latvijā un cik cilvēkiem domāts šis projekts? Piemēram, Aizkraukles rajonā savulaik bija gandrīz 30 kinofilmu demonstrēšanas vietu, bet jau vairāk nekā desmit gadu — nav nevienas. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi rajoni, kuros saglabājušies kinoteātri. Arī tie vairāk darbojas, entuziastu stutēti, jo kinoteātri bez valsts dotācijām pastāvēt nevar. Un uz Rīgas kinoteātriem skatītāji brauc reti, jo dažos ir tādas cenas, ka par naudu biļetei iznāk pusdienas visai nedēļai.
Labāk dibināt komisijas, kuras tēlos tikumiskos onkuļus un tantes un glābs mūsu jaunatni no asiņainām šausmām un rupjībām. Līdz šim vecuma ierobežojumus skatītājiem noteica filmu izplatītāji, tagad to cenzēšanā paredzēts iesaistīt ekspertus no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, kā arī psihologus un juristus. Piemēram, paredzēts, ka turpmāk filmas ar necenzētiem vārdiem varēs skatīties bērni no 12 gadu vecuma. Šiem vārdiem vajadzēs būt bez norādēm uz seksuāli psiholoģisku un citu vardarbību.
Šis projekts vairāk atgādina Dona Kihota cīņu ar vējdzirnavām. Filmu iznomāšana, vērošana internetā, to lejuplādēšana taču notiks neatkarīgi no Kultūras ministrijas izstrādātā projekta un ir daudz vieglāk un lētāk iespējama. Un kas gan mūslaikos vairs būtu slēpjams no astoņpadsmitgadīga jaunieša?
