Kad sakāms kas labs vai jāpastāsta par kādu pāridarījumu vai konfliktu, cilvēki vēršas redakcijā.
Kad sakāms kas labs vai jāpastāsta par kādu pāridarījumu vai konfliktu, cilvēki vēršas redakcijā. Tā notika arī pagājušajā piektdienā, kad “Staburagā” meitas pavadībā lēnā solī ienāca Marijas kundze (vārds ir cits). Viņa savu sakāmo, lai kaut ko neaizmirstu, bija pat uzrakstījusi.
Lūk, rindas no rakstītā:
“Esmu Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļas ārstes Birutas Valteres paciente jau vairāk nekā desmit gadu. Viņai uzticēju savu dzīvību un veselību, jo sirgstu ar hronisku hipertoniju un sirds mazspēju, esmu arī trešās grupas invalīde. 2005. gadā ieplānoju doties ceļojumā ar lidmašīnu, tāpēc konsultējos ar dakteri Valteri, kura man pateica, ka to darīt tomēr nedrīkstu. No viņas izskanēja piedāvājums uzlabot manu veselību par 1000 latiem. Ārste man piedāvāja naudu ieskaitīt viņas kontā. Man nekā dārgāka par veselību nav, tāpēc šo piedāvājumu pieņēmu un 2005. gada 29. septembrī 1000 latu ieskaitīju ārstes bankas kontā.
Pēc ārstēšanās pagājuši divi gadi, taču mana veselība nav uzlabojusies, bet pasliktinājusies. Regulāri ārstējos Aizkraukles slimnīcā, bet pēc pēdējās uzturēšanās Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļā vairs nespēju klusēt. Mana sirds ir pilna sāpju un sašutuma par to, kā ārsts baltajā uzsvārcī var tā rīkoties. 30. jūlijā nokļuvu slimnīcā ar paaugstinātu asinsspiedienu un sirds mazspēju. 16. augustā, kad spiediens vēl arvien bija 220 un 122, daktere Valtere parastās apgaitas laikā paziņoja: “Domāju, ka neviens nevēlas jūs šeit redzēt uzturamies!”. Pēc vizītes jutos ļoti aizvainota un uztraukta. Nomaksāju slimnīcas rēķinu — 48 latus, savācu savas mantas un ar labu cilvēku palīdzību atgriezos mājās. Tā mans “ceļojums” beidzās, pat nesācies.
Pēc ārstes aiziešanas man ļoti palīdzēja medicīnas māsiņa Mirdza Beļinska, jo sniedza medicīnisko palīdzību, lai es vismaz kājās varētu noturēties. Arī par visu terapijas nodaļas kolektīvu varu teikt tikai to labāko, māsiņas zinošas un laipnas, tāpat sanitāres. Paldies šiem labajiem cilvēkiem par viņu iejūtību pret slimiem cilvēkiem.
Gribu teikt, ka man nav žēl ārstei dotās naudas, taču aizvaino šāda izturēšanās. Es viņai ļoti uzticējos, un sākumā arī viņa bija ļoti laipna un iejūtīga. Taču pēdējā vizīte bija pārāk sāpīga man kā pacientei, kura tic savam ārstam. Es tikai gribu, lai sabiedrība zina, kāds var būt ārsts — dzīvības glābējs. Saprotu, ka pēc šī konflikta mani Aizkraukles slimnīcā neviens nepieņems, tāpēc tagad ārstēšos Jēkabpilī vai Rīgā. “
Marijas kundze redakcijā rādīja pēdējās ārstēšanās izrakstu, kuru devusi B. Valtere. Tajā rakstīts, ka slimnieci atveduši paziņas, kuri atraduši pacienti mājās guļam, kad viņa nevarējusi piecelties. Pēc ārstēšanas apraksta pēdējā rindiņa vēsta, ka slimniece 16. augustā pulksten 18 no nodaļas aizgājusi.
Saglabāts arī bankas izsniegtais maksājuma uzdevumus, kurā redzams, ka 2005. gada 29. septembrī “Hansabankas” Aizkraukles filiālē paciente Birutas Valteres kontā “Latvijas Krājbankā” iemaksājusi 1000 latu. Ailītē “maksājuma mērķis” rakstīts: iemaksa.
Par slimnieces un ārstes konfliktu informēju Aizkraukles slimnīcas direktoru Ēriku Vizuli. Satiekoties saruna viņa kabinetā nebija gara. Vizuļa kungs par notikušo runājis ar ārsti Birutu Valteri, kura tajā pašā dienā “SEB Unibankā” ieskaitījusi 1000 latu savas bijušās pacientes kontā “Hansabankā”. Redakcijā ir arī šī maksājuma uzdevuma kopija, un ailītē “maksājuma mērķis” rakstīts: pārskaitījuma kļūdas likvidācija.
Ēriks Vizulis par notikušo bija gan pārsteigts, gan satraukts. Viņš Valteres kundzi raksturoja kā ļoti profesionālu ārsti, kura slimnīcā daudz strādā, ir arī dežūrārste un, viņaprāt, slimnīcā ir vairāk nekā mājās. Kas notiks tālāk, to Vizuļa kungs nevarēja pateikt, jo Biruta Valtere patlaban ir atvaļinājumā. Slimnīcas direktors teica atklāti — ja ārsti no darba atbrīvotu, nebūtu neviena cita, ko pieņemt viņas vietā.
Sarunā ar pacientes meitu uzzināju, ka viņa vērsās Aizkraukles rajona policijas pārvaldē un uzrakstīja iesniegumu, kurā lūdza par notikušo sākt kriminālprocesu. Situācija nedaudz mainījās, kad paciente, jau ārstējoties Stradiņa slimnīcā, uzzināja, ka savu naudu atguvusi. Tā viņai noderēšot veselības uzlabošanai. Viņa šajā slimnīcā ārstējas joprojām, taču arī tur viņas veselība vēl nav uzlabojusies.
Sazinājos ar Aizkraukles rajona policijas pārvaldes priekšnieka palīdzi Sanitu Zīmeli un noskaidroju, ka policija par šo faktu ir atteikusies sākt kriminālprocesu, jo noziedzīgs nodarījums nav noticis…
***
Domāju, katram viss tāpat skaidrs. “Staburags” palīdzēja invalīdei atgūt savu naudu, taču redakcija cer saņemt lasītāju viedokļus par to, kā vērtēt šādu ārstes rīcību un kā nosaukt šo pacientes maksājumu — pateicība, dāvana (šoreiz bez aploksnes) vai, iespējams, pieprasīts kukulis?
