Pārlūkojot jaunākās ziņas internetā, ieraudzīju virsrakstu, ka Latvijā sācies salu pirkšanas bums.
Pārlūkojot jaunākās ziņas internetā, ieraudzīju virsrakstu, ka Latvijā sācies salu pirkšanas bums. Tas šķita tik neierasti, ka sākumā pat neaptvēru šī teikuma jēgu un domāju, ka esmu kaut ko pārpratusi. Tomēr nekā, izrādās, latvieši negrib atpalikt no citiem un arī pērk salas. Lepni jau tas skan: “Man ir pašam sava sala!”.
Protams, tā ir bagātāko cilvēku priekšrocība un tāds kā modes kliedziens, tomēr katrā Baltijas valstī šajā jomā tendences ir atšķirīgas. Piemēram, Igaunijā par salu iegādi vairāk interesējoties somi un zviedri, bet ne ierindas igauņi. Lietuvas likumi gandrīz nepieļauj salu nonākšanu nekustamā īpašuma tirgū, jo tās pārsvarā ir valsts aizsargājamie dabas objekti. Tā ka šādi gadījumi tur ir reti, un salas lietuvieši vēlas pirkt, lai tur attīstītu biznesu. Lietuvieši šādiem mērķiem mēģina “iekarot” arī Latviju. Viens no kaimiņvalsts biznesmeņiem šo situāciju raksturoja ļoti trāpīgi: “Uzcelsim namu, sakārtosim apkārtni un pārdosim to visu bagātam latvietim, kuram līdz pilnai laimei trūkst vienīgi salas.”
Vai Latvijā ir viegli iegādāties salu, cik tās maksā un ko ar tām var iesākt? Atbilde vienkārša — ja ir nauda, var visu. Latvijā ir vairāk nekā pustūkstotis upju un ezeru salu, un tās jau tiek pārdotas. Turpat internetā var atrast piedāvājumu, ka arī Aizkraukles rajona Klintaines karjerā pārdod mākslīgi izveidotu salu 0,8 hektāru platībā. Ja vēlaties to iegādāties, klāt vēl jāpiepērk 5,2 hektāri ūdens platības. Pārdevējs savu piedāvājumu reklamē tā: “Dzidrs, dziļš ūdens. Piemērota vieta atpūtas objekta vai privātmājas celtniecībai. Īpašuma cena — 110 000 latu.”
Pirkšana un pārdošana, šķiet, sasniegusi gandrīz vai kulmināciju. Pirms pāris gadiem bagāti cilvēki hektāriem pirka zemi, kuru nedomāja apstrādāt, vēlāk meklēja pilis un muižas, lielāko daļu no kurām tā arī nespēdami apsaimniekot un nolemjot šīs vēsturiskās ēkas bojāejai, bet tagad kārta salām. Lielāko daļu šādu, pat valsts nozīmes, kultūras un vēstures pieminekļu izmanto tikai elitārs cilvēku loks, bet vienkāršs iedzīvotājs vairs netiek tālāk par brīdinājuma zīmi “Privātā teritorija”. Un tādas norādes Latvijas ainavu diemžēl rotā arvien vairāk.
