Aija jau desmit gadu bija precēta sieva un par savu ģimenes dzīvi īpaši nevarēja žēloties.
Aija jau desmit gadu bija precēta sieva un par savu ģimenes dzīvi īpaši nevarēja žēloties. Viņu vienīgi kaitināja vīra Jāņa pārlieku lielā greizsirdība. Vai tad viņa vainīga, ka daža laba vīrieša skats pie Aijas pakavējas ilgāk?
Arī tovakar, kad viņa devās tikties ar sen neredzētajām skolasbiedrenēm, vīrs viņu aizdomīgi nopētīja un piekodināja ilgi nekavēties. Tikšanās bija norunāta kādā pirtī. Atceroties skolas laikus, pārrunājot ģimenes dzīves problēmas, stundas paskrēja ātri. Kad ārā jau satumsa, iezvanījās Aijas mobilais tālrunis. Zvanīja Jānis un atgādināja, ka laiks posties mājup. Viņš piezvanīja vēl piecas reizes — ik pēc pusstundas pratinot, vai viņas pirtī esot vienas.
Kad tālrunis iezvanījās sesto reizi, Aija to vienkārši bravūrīgi aizmeta un turpināja čalot ar draudzenēm, pastāstot arī šo to pikantu no savas dzīves. Pēkšņi atskanēja vīrieša balss: “Nerunā blēņas!”. Telpu pārņēma kapa klusums, visas bija apstulbušas — kur te paslēpies vīrietis? Tikai tad, kad atskanēja jautājums: “Kad tu nāksi mājās?”, Aija saprata, ka, metot tālruni, nejauši bija piespiedusi sarunu pogu un tā netīšām Jāni iesaistījusi sarunās.
