Aizkraukles rajonā darbojas vairākas baptistu draudzes, un divām no tām šovasar bija jubileja.
Aizkraukles rajonā darbojas vairākas baptistu draudzes, un divām no tām šovasar bija jubileja. Pļaviņu baptistu draudze pirms nedēļas atzīmēja 100 gadu jubileju, bet jaunā Skrīveru draudze vasaras vidū — 10 gadu. Pļaviņiešiem ir gara un interesanta darbības vēsture, jo draudze un tās mācītāji izturēja gan kara gadus, gan ticīgo cilvēku vajāšanu padomju laikā. Skrīverieši savas draudzes vēsturi vēl tikai sāk rakstīt. Pats galvenais — abas draudzes kalpo Dievam un palīdz līdzcilvēkiem gan materiāli, gan garīgi. Svētkos var padomāt, kas padarīts, kādi cilvēki draudzei ziedojuši savu dzīvi un iemantojuši Dieva svētību un cilvēku cieņu.
Ceļš pie krusta gadsimta garumā
Pļaviņu baptistu draudzē gadsimta laikā kalpojuši deviņi mācītāji. Pirmās ziņas par šo draudzi ir no 1927. gada, kad tā atzīmēja 20 gadu jubileju. Draudzē kalpoja mācītājs Jēkabs Dubelzars, un tā bija maza toreizējās Jēkabmiesta baptistu draudzes atvasīte, kura pirmsākumos darbojās Gostiņos. Kopš tā laika noiets garš ceļš. Nu draudzei Pļaviņās ir savs lūgšanu nams, un tajā pulcējas ģimenes un jaunieši.
Atskats vēsturē
Pļaviņu baptistu draudzē kopš 1992. gada kalpo mācītājs no Rīgas Linards Kaptāns. Viņš par draudzes 100 gadiem apkopojis daudz materiālu, bet jubilejas moto ir rinda no Svētajiem rakstiem: “Līdz šejienei tas kungs mums ir palīdzējis!”.
Pirmskara gados tagadējās Pļaviņu baptistu draudzes dievkalpojumi notika Gostiņu luterāņu baznīcā un citās vietās. Draudzē bija koris, jauniešu pulciņš, svētdienas skola, divas skautu organizācijas grupas — “Ķīvītes” un “Lapsas”, laifu un māsu pulciņš. Darbojās arī pretalkohola biedrība.
Pļaviņu baptistu draudzē kalpojoši garīdznieki: Tenis Liepiņš, Jēkabs Dubelzars, Voldemārs Ogriņš, Miķelis Zēģelnieks, Konstantīns Šmits, Pēteris Krievs, Mārtiņš Avotiņš, Jānis Zālītis, tagad kalpo Linards Kaptāns.
Visilgāk draudzi kopā turēja mācītājs Jānis Zālītis — no 1954. gada līdz savai pēdējai dzīves dienai 1992. gada 26. novembrī. Viņa dzīvesstāsts ir dramatisks, to draudzei uzrakstījusi viņa sieva Daila Zālīte. Dažas epizodes no viņas apraksta izlasīsiet arī jūs.
“Ir labi jau jaunībā mācīties savu jūgu nest”
Ar šīm rindām no Svētajiem rakstiem Dailas kundze sāk savu aprakstu.
“Jāņa bērnība aizritēja lielā šaurībā. Pa nelielās mājiņas mazo ziemā arvien aizsalušo lodziņu Medņu pagasta “Smiltainē” istabā tika maz gaismas. Jau agrā bērnībā Jānim bija jāaprod ar auksto rasu agrajos rītos, ganot lopu pulciņu. Vīzēs apautās kājas ātri samirka, bet rudenī aukstajos purva ūdeņos vīzēs izmirka arī māmuļas adītās vilnas zeķes. Arī uz piecus kilometrus attālo Sāvienas pamatskolu visus sešus gadus gan pa rudens dubļaino ceļu, gan brienot sniega kupenas, Jānis devās vīzēs. Skolas tuvumā tās noslēpa un apāva kurpes.
Kad viņš sāka palīdzēt zemnieku lauku darbos, pēkšņi saslima ar tuberkulozi. Pēc ārstēšanās slimnīcā viņu no tās izrakstīja kā neārstējamu, bez cerībām dzīvot. Tomēr Jāņa māte ticēja brīnumam un ieteica dēlam lūgt Dievu, deva viņam dzert pelašķu tēju. Jānis Dievu lūdza ar vārdiem: “Liec spīdēt savam vaigam pār savu kalpu, palīdzi man pēc savas žēlastības!”. Ievērojot lielu piesardzību kustībās, pēc sešu mēnešu gultas režīma Jānis, atbalstoties uz spieķa, sargājoties dziļi elpot, atkal sāka mācīties staigāt.
Atsakās nogalināt
1943. gadā viņu iesauca leģionā, taču, saņēmis palīdzību no augšas un mazliet iepazinis Dievu, viņš atteicās lietot ieročus. Jāni ieskaitīja būvbataljonā, kur viņš iepazinās ar jaunekli, kas svētdienās aicināja līdzi uz Pestīšanas templi. Nāca atklāsme un dziļa grēku nožēla, un savā rotā atgriezās pavisam cits Zālītis. Pārējie ievēroja, ka Jāni kritiskos brīžos pārņem iekšējs miers un uzticēšanas Dievam. Draugi centās būt viņa tuvumā, lai ar viņiem nenotiktu kāda nelaime.
Vēlāk, 1945. gadā, viņš nokļuva gūstā Tambovā. Ceļā saaukstējās, smagi saslima un ar citu palīdzību nokļuva gūstā kazarmās. Tur piedzīvotie moku brīži uz mūžu atstāja rētas viņa miesā. Bija brīdis, kad ārsts visiem slimajiem deva zāles, bet Dievam bija savs plāns, un tikko dzīvais Jānis uz trauciņa paspēja izlasīt — inde. Viņš “zāles” nedzēra, ārsts tās iešļāca Jānim sejā un ķērās pie kakla. Pēdējiem spēkiem Jānis satvēra ārsta rokas, kurš, pārsteigts par “miroņa” spēku, atkāpās. Slimnieku piesēja pie gultas un 40 grādu salā aiznesa uz morgu. Tur bija vēl viens dzīvs cilvēks ar siltu kažoku. Abi ar to apsedzās, un pēc pāris dienām Jānis lūdza maizi. Viņš atžirga, un 1946. gadā kā nekam nederīgu Jāni Zālīti atlaida mājās.
Dievs dāvā ilgu mūžu
Dievs viņam uzdāvināja vēl 47 dzīves gadus. Tiklīdz bija iespējams, Jānis meklēja ticīgos. Tuvākā bija baptistu draudze Gostiņos, kurā 1954. gadā viņu ievēlēja par draudzes vecāko, un Jānis tur kalpoja par sludinātāju līdz pēdējam dzīves mirklim.
Lai garīgā dzīve būtu auglīgāka, Zālītis no jauna nožēloja grēkus un svētījās tam Kungam. Garīgā cīņa atklāj, ka cilvēka lielākais ienaidnieks ir viņš pats, viņa miesa, kas bez žēluma jāsit krustā.
Jaunībā un gūstā iedragātā veselība bija trausla, bet bērnībā iegūtā pacietība un pieticība kopā ar dievišķo spēku pildīja Jāni ar garīgu stiprumu, visu palīdzēja panest nežēlojoties, klusējot un pateicoties. Ticīgo sirsnīgās lūgšanas Jāni daudzkārt piecēla no slimības gultas, piepildot viņa sirdi ar pateicību un vaigu darot priecīgu. Kristus vārdi: “Es esmu tāds, kas kalpo” skanēja Jāņa sirdī.
Viņš bieži sevi tiesāja, ka par maz noliecies pašaizliedzīgā kalpošanā. Visā, ko Jānis bija pārdzīvojis, Kristus mācībā gremdējoties, viņš dalījās savā nelielajā draudzītē. Jo lielāks kļuva nespēks un stiprākas fiziskās sāpes, jo karstāka vēlēšanās — katru brītiņu piepildīt ar to, kas derēs mūžībā. Viņš bieži atgādināja — mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.”
Savs lūgšanu nams
Tomēr 93 gadus Pļaviņu baptistu draudzei nebija savu māju, nu tādas ir iekārtotas Liepu ielas 44. namā. Tas ir draudzes īpašums, kuru tā nopirka no Pļaviņu pašvaldības. Draudze saviem spēkiem, tās vecākā Pētera Karakana rosināta, atjaunoja veco māju un sakopa tās apkārtni, lai arī neviens materiāli nepalīdzēja, ticīgie līdzekļus ziedoja paši.
Daudz draudzes labā darījusi svētdienas skolas skolotāja Mirjama Briede, kura jau ir mūžībā. Tieši viņa pirms desmit gadiem atjaunoja svētdienas skolu, un viņas darbu turpina Daina Konstantinova — Škurova un vēl trīs skolotājas. Draudzē reģistrēti 28 ticīgie, bet dievkalpojumus apmeklē vairāk cilvēku.
Paši izvēlas mācītāju
Tagadējais Pļaviņu baptistu draudzes mācītājs Linards Kaptāns ir rīdzinieks, bet dzimis Balvu rajona Tilžā, bijušajā Osvalda Blūmīša bāreņu patversmē. Viņa tēvs Pēteris Kaptāns bija Tilžas baptistu draudzes mācītājs, vēlāk — Latgales baptistu draudžu pārzinis — virsmācītājs. 1957. gadā viņš nomira mīklainos apstākļos. Linards Kaptāns par sludinātāju kļuva 1965. gadā un kalpoja daudzās vietās Latvijā un padomju republikās. Mācītājam ir ģimene. Viņš piedalījās Atmodas aktivitātēs — Šķirotavā noorganizēja Tautas frontes dzelzceļnieku grupu. Pēc Jāņa Zālīša aiziešanas mūžībā Pļaviņu baptistu draudze Kaptāna kungu aicināja kļūt par draudzes mācītāju.
— Mācītājs ir ļoti atsaucīgs, un mēs visi jūtamies kā viena ģimene. Draudze ir neliela, bet mūsu pulciņš ir darbīgs un no sirds kalpo Dievam, palīdzot cilvēkiem, kuriem klājas grūti, kā arī aizlūdzot par daudziem jo daudziem, kuriem vajadzīgs garīgais mierinājums un spēks, — stāsta draudzes vecākais Pēteris Karakans.
Vai mirklis mūžībā?
100 gadu laikā mainījušās paaudzes, bet Gostiņu — tagadējā Pļaviņu — baptistu draudze saglabājusies. Lai arī neliels ir ticīgo pulciņš, tomēr Dievam uzticīgs un tāpēc viņa svētīts. Draudze savu simtgadi sagaidīja ar lūgšanām, dziesmām, atceres stundām, atmiņu stāstiem, krāšņi sapostu lūgšanu namu un ciemiņu apsveikumiem. Daudzi rosīgajai ticīgo kopai vēlēja Dieva svētību arī turpmāk un kā čaklajām bitēm nest ticības medu Dieva namā.
***
No interesentu pulciņa
Skrīveru baptistu draudze 10 gadu jubileju atzīmēja vasaras vidū. Tajā kalpo mācītājs Lauris Tartars, bet draudzi vada Aivars Grīnbergs, un arī šajā draudzē valda ģimeniskums. Draudzes “aizmetņi” radās cilvēku pulciņā, kuri mājās kopīgi lasīja Svētos rakstus.
Baznīcā nāk atklāsme
Viena no Skrīveru baptistu draudzes dibinātājām ir Kira Spulde ar savu ģimeni, kuru pievērsties baptistu konfesijai rosināja draudzene Zigrīda Baumane. Viņa Kiras kundzi pirms vairāk nekā desmit gadiem uzaicinājusi apmeklēt dievkalpojumu Ogres baptistu lūgšanu namā, un tur pār Kiru nākusi atklāsme, ka viņas vieta ir tieši baptistu draudzē.
Kira Spulde ir medicīnas māsa, bet tagad strādā Skrīveru vidusskolas internātā par naktsauklīti. Viņas ģimene Skrīveros sāka dzīvot 1971. gada rudenī un tagad par dzīvesvietas maiņu vairs nedomā. Skrīveros ir darbs, mājas un sirdij tuvā baptistu draudze. Tās dibināšanas sākumā Kira bija draudzes sekretāre, bet tagad viņa vada māsu pulciņu.
Ģimenes lasa Bībeli
— Pirms draudzes dibināšanas mūsu ģimenes kopīgi lasīja Bībeli. Tā ieinteresēja arī mūsu jauno paaudzi. Kad pulciņš kļuva lielāks, sākām domāt par draudzes nama iegādi un draudzes dibināšanu, — stāsta Kira Spulde.
Viņa atceras, kā draudzes namu pirms desmit gadiem palīdzēja iegādāties vietējā pašvaldība, bet līdz tam telpu lūgšanām atvēlēja Skrīveru kultūras nama darbinieki.
Tā 1997. gada 15. jūnijā Skrīveros tika nodibināta baptistu draudze. Par tās pirmo mācītāju kļuva Elmārs Pļaviņš no Ogres.
Palīdz māsu draudzes
Sākās aktīva rosīšanās. Jaundibinātais māsu pulciņš apzināja tos skrīveriešus, kuriem vajadzīga materiālā palīdzība. Skrīveru baptistu draudzei ir māsu draudzes Zviedrijā un Vācijā, un no turienes tā saņem arī humāno palīdzību. To izdala visiem skrīveriešiem, kuriem tā vajadzīga, ne tikai draudzes cilvēkiem. Šī labdarība turpinās joprojām, un draudze neatsaka nevienam cilvēkam, īpaši invalīdiem.
— Mūsu māsu pulciņa galvenā nodarbe ir palīdzēt cilvēkiem, kuriem palīdzība vajadzīga, mēs to darām ar prieku, — saka Kiras kundze.
Patlaban draudzē svētdienas skolu vada Iveta Austriņa, viņai palīdz skolotājas Agrita Jungmane, Baiba Grīnberga un Ineta Rudzīte. Svētbrīžus draudzē vada tās vecākais Aivars Grīnbergs, bet Bībeles stundas un dievkalpojumus — mācītājs Lauris Tartars.
Vēl tikai bērnībā
— Salīdzinot ar simtgadīgo Pļaviņu baptistu draudzi, mēs vēl esam tikai bērnībā, taču mūs visus vieno ticība Dievam un ar viņa palīdzību — kalpošana līdzcilvēkiem.
To mēs jutām arī jubilejas reizē, kad mūsu lūgšanu namā pulcējās viesmācītāji un ticīgie no citām baptistu draudzēm. Tas rosina strādāt vēl aktīvāk. Īpaši tāpēc, ka nelielajā draudzē kopā sanāk vairākas ģimeņu paaudzes un visi jūtas labi, jo apzinās, ka Dievs mūs mīl un nekad nepametīs, ja lūgsim viņu ne tikai par sevi, bet par daudziem nelaimīgiem cilvēkiem, — pārliecināta Kira Spulde.
