Astrīda Celmiņa par savējo sauc Valles pagastu — te veidota ģimene, izaudzināti trīs dēli un četrpadsmitgadīga meita, Valles vidusskola ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta.
Astrīda Celmiņa par savējo sauc Valles pagastu — te veidota ģimene, izaudzināti trīs dēli un četrpadsmitgadīga meita, Valles vidusskola ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Kopš ziemas Astrīdas ģimene saimnieko dzimtas lauku mājās, un tas ir īsts pārbaudījums ģimenei, kura līdz šim mitinājās dzīvoklī pagasta centrā. Visu mūžu līdzās ikdienas darbiem, rūpēm un raizēm Astrīdu pavadījis jautrs dejas solis, un to no viņas mantojuši gan pašas bērni, gan valliešu jaunākā paaudze.
No šuvējas par dejotāju
— Pastāstiet, kā rīdziniece nolēma veidot ģimeni laukos?
— Kopš bērnības dejoju tautiskās dejas un tā arī satiku savu nākamo vīru — dejojot. Viņš bija no Valles, un mēs pārcēlāmies uz šejieni. Sākumā domāju, ka būs grūti, nevarēšu laukos iedzīvoties, jo biju pieradusi pie pilsētas burzmas un trokšņa. Priecājos, ka dzīvoklis bija daudzdzīvokļu mājā, pagasta centrā, jo man patika just apkārt cilvēkus, kas citiem traucē.
— Kāpēc sākāt strādāt skolā?
— Kad sākām dzīvot Vallē, man jau bija piedzimis pirmais bērniņš. Pirms tam biju apguvusi šuvējas specialitāti, un mani aicināja strādāt Valles vidusskolā par mājturības skolotāju. Tolaik arī vidusskolā mājturība bija obligātais priekšmets, un es vairākus gadus vidusskolniecēm mācīju šūt. Kad vidusskolā mājturība vairs nebija jāmāca, man piedāvāja strādāt skolā par lietvedi.
— Viegli bija mainīt specialitāti?
— Visvairāk uztraucos par to, ka būs jārunā ar cilvēkiem un jāatbild uz tālruņa zvaniem. Biju pieradusi šūt vienatnē. Apmeklēju lietvežu kursus, apguvu darāmos darbus un par lietvedi Valles vidusskolā sāku strādāt 1995. gadā. Pie jaunā darba ātri pieradu, jo, strādājot ar “papīriem”, vajadzīga tāda pati precizitāte kā šujot — neviena vīlīte nedrīkst būt šķība.
Jādejo ar prieku
— Vai nebija žēl pamest nodarbošanos, kurā bijāt profesionāle?
— Savulaik biju “apšuvusi” visu Valli. Esmu šuvusi visu — sākot no peldkostīmiem līdz pat ziemas mēteļiem. Agrāk, astoņdesmitajos gados, šūšana bija labs maizes darbs, varēja nopelnīt. Manuprāt, šūšanu sagrāva lietotā apģērba tirdzniecība — lētās drēbes guva virsroku, daudzi vairs nevarēja atļauties tērpu pasūtīt šuvējai. Šobrīd šuvējas pakalpojumi ir ekskluzīvi — tikai vienā eksemplārā šūtu apģērbu var atļauties turīgākie, jo lētāk ir nopirkt jau gatavu apģērbu. Brīvajos brīžos joprojām kaut ko uzšuju sev un meitai, citiem gan vairs nešuju.
— Kad sākāt dejot?
— Jau kopš bērnības visu mūžu esmu dejojusi. 1985. gadā, kad atnācām dzīvot uz Valli, te darbojās jauniešu deju kolektīvs, tajā abi ar vīru sākām dejot. 1993. gadā deju kolektīvs izjuka, jo nebija cilvēka, kas uzņemtos vadīšanu. Vairākus gadus tautastērpi stāvēja neaiztikti, viss likās pamests, bet cilvēki, kuri gribēja dejot, bija. Nedaudz vēlāk mani pierunāja skolā vadīt 1. — 4. klases deju kolektīvu, laikā, kamēr skolotāja veseļojas. Pastrādāju ar bērniem vienu gadu, bet iepriekšējā deju skolotāja joprojām nevarēja atgriezties darbā, un mani lūdza pastrādāt vēl — līdz Ziemassvētku koncertam. Piekritu. Tad pie manis atnāca vidusskolēni un teica: “Skolotāj, mēs arī gribam dejot!”. Tā es sāku mācīt dejot.
— Vai darbs ar maziem bērniem un jauniešiem atšķiras?
— Pērn līdz pirmajam pusgadam skolā strādāju arī ar 7. — 9. klases bērniem, bet tagad esmu pārliecināta, ka tas ir visgrūtākais vecums. Tīņus dejot pierunājušas draudzenes vai skolotājas, un viņi nāk tikai tāpēc, ka viņiem kāds to ir licis darīt, nevis tāpēc, ka viņiem tas patiktu. Ar jauniešiem ir citādi — viņi dejot nāk ar prieku, paši to vēlas. Arī ar pieaugušajiem ir viegli — viņi to dara brīvajā laikā, tāpēc novērtē.
Iespējas atpūsties ir
— Kāpēc jaunieši vēlas dejot tautiskās dejas?
— Daudzi Vallē vairs nedzīvo, taču brauc šurp brīvdienās, zinot, ka būs deju mēģinājums. Jaunieši man saka — sestdienas gaidām, lai izdejotos tieši tautasdejas, nevis diskotu! Manuprāt, svarīgi ir prast savienot deju ar dažādiem pasākumiem, koncertiem un festivāliem. Tas jaunajiem cilvēkiem ir stimuls strādāt, veltīt dejai savu brīvo laiku. Jauniešu deju kolektīvs darbojas apmēram gadu, un tikai tagad mēs dosimies pirmajā braucienā uz ārzemēm.
— Kā, jūsuprāt, bērnus un jauniešus var iesaistīt dejošanā?
— Ja bērni kopš mazām dienām redz, ka vecāki iesaistās dažādās pagasta aktivitātēs un nesēž mājās pie televizora, viņi to uztver kā pašsaprotamu lietu. Brīvais laiks tiek aizpildīts ar deju, pulciņiem, sportu. Bet, ja ģimenē ir nostāja, ka nekas tāds nav vajadzīgs, arī bērns nevēlēsies iesaistīties pašdarbībā. Šobrīd jauniešu deju kolektīvam ir izveidojies ļoti labs sastāvs, redzu, kā viņi gaida sestdienas, kad varēs satikties un dejot. Viņi zina, ka nav piespiesti to darīt, tā ir viņu pašu izvēle.
— Ko vēl laukos var darīt cilvēki?
— Pie mums ir dramatiskais kolektīvs un sieviešu vokālais ansamblis. Drīz būs gatavs sporta angārs, kur pavadīt brīvo laiku. Vienīgais, par ko uztraucos — vai pēc angāra atklāšanas man nepazudīs dejotāji? Man liekas, ka gada laikā ir daudz iespēju kaut ko redzēt, dzirdēt un kaut kur aizbraukt. Jautājums — vai vietējie to izmanto? Arī skolā rīkojam koncertus, pasākumus, pie mums brauc mākslinieki, bet bērniem bieži vien nav 30 — 40 santīmu, lai aizietu uz koncertu. Vecāki par to neuztraucas, lai gan paši bērnus uz Rīgu arī neaizvedīs.
Svarīgs ģimenes atbalsts
— Ko par jūsu aktivitātēm domā ģimene?
— Man vienmēr bijis svarīgs ģimenes atbalsts. Visi ģimenē esam dejotāji, šobrīd vīrs vairāk “specializējies” fotogrāfa lomā, bet tik un tā visos pasākumos ir klāt. Jauniešu deju kolektīvā dejo meita un divi dēli. Viņi atbalsta manu darbu un saprot, ko man tas nozīmē. Nevaru iedomāties, vai tik daudz laika varētu veltīt dejai, ja ģimene mani neatbalstītu. Arī darbdienu vakari mājās paiet, lecot, dejojot un mācoties deju soļus. Kad sāku vadīt deju kolektīvus, biju vienkārši dejotāja, un tāpēc man ir daudz jāmācās!
— Vai viegli iemācīties deju soļus?
— Sevi noskaņoju tā — ja jau es saprotu tamborējumu un adījumu rakstus, tad izburšos cauri arī krustiņiem un trīsstūrīšiem deju aprakstos. Tā arī notiek! Man ir prieks mācīt citus un joprojām arī pašai gribas padejot jaunajiem līdzi, tāpēc tad, ja kāds nav ieradies mēģinājumā, es vienmēr cenšos izmantot gadījumu un padejot. Lielākajiem var izstāstīt, bet mazajiem vienmēr jādejo priekšā, lai viņi saprastu. Reizēm domāju, cik ilgi vēl varēšu — bet vēl varu! Tad viss ir kārtībā.
— Vai jums ir kāda mīļākā deja?
— Ir ļoti daudz deju, kuras gribas nodejot. Domāju, kaut mans kolektīvs kādreiz iemācītos nodejot “Gatves deju” — tā būtu mana “augstākā pilotāža”, ko gribētu sasniegt!
Laukos darba pietiek
— Kā atpūšaties?
— Šovasar brīva laika nebija nemaz. Pārvākšanās uz lauku māju bija liels pārbaudījums visai ģimenei, un tur darāmais ir no agra rīta līdz vēlam vakaram. Grūti pierast, ka ūdens ir akā, ka jānes malka un jākopj apkārtne. Bet palīdz apziņa, ka tas viss ir mūsu, ka strādājam sev! Brīvajos brīžos patīk atlaisties un palasīt kādu vieglu romānu, kas ļauj aizmirst par darbiem un raizēm.
— Vai varat teikt, ka esat piepildījusi savus sapņus?
— Kad mācījos vidusskolā, man bija tikai viens mērķis — kļūt par sporta skolotāju vai treneri. No 4. klases līdz vidusskolas beigām ar labiem rezultātiem valsts mērogā startēju vieglatlētikā. Vājās redzes dēļ tolaik netiku Fizkultūras institūtā. Nezināju, ko darīt, jo man rezervē nebija otrā un trešā varianta, kā tagad jauniešiem. Šobrīd jūtos ļoti tuvu tam, par ko sapņoju jaunībā.
— Vai liela ģimene arī bija daļa no jaunības sapņa?
— Astoņdesmitajos gados veidot ģimeni un dzemdēt bērnus jaunībā bija normāli. Mūsdienās cilvēki vispirms domā par karjeru un finansiālu neatkarību, tikai pēc tam par ģimeni. Kad piedzima pirmais dēls, domājām — vajadzētu otru. Kad ģimenē bija divi dēli, domājām — vajag meitiņu. Man tik ļoti patika rokdarbi un vēlējos, lai man būtu meitiņa, kurai to mācīt. Kad arī trešais piedzima dēls, par meitiņu vairs nesapņojām, bet pēc gadiem tomēr pie viņas tikām. Interesanti, ka viņai nepatīk ne adīt, ne šūt, viņa labprātāk brauc ar mašīnu un motociklu. ***
VĀRDS, UZVĀRDS: Astrīda Celmiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1960. gada 31. marts, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā.
DZĪVESVIETA: Valles pagasts.
NODARBOŠANĀS: lietvede Valles vidusskolā, deju kolektīvu vadītāja.
ĢIMENE: vīrs Vilnis, dēli Ingus, Uģis, Miks un meita Baiba.
VAĻASPRIEKS: šūšana, adīšana, tamborēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
