No nākamā gada bērnus potēs pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma.
No nākamā gada bērnus potēs pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma. Latvijas Infektologu biedrība un Latvijas Bērnu infektologu biedrība jau pirms diviem gadiem izplatīja paziņojumu presei ar satraucošu statistiku par strauji pieaugošo saslimstību ar vējbakām un prasību valstij vakcinēt bērnus pret šo infekcijas slimību.
Tomēr ir pediatri, kas situāciju skaidro citādi un saskata slēptu vēlmi lobēt konkrētas vakcīnas tirgotājus.
Satrauc statistika
Biedrību paziņojumā teikts, ka 2004. gadā Latvijā ar vējbakām slimojuši 9355 cilvēki, tas ir, par 35 procentiem vairāk nekā 2003. gadā. Saslimstības rādītāji par 60 procentiem pārsniedz pēdējo piecu gadu vidējos rādītājus, un vējbakas Latvijā ir trešā izplatītākā infekcijas slimība pēc gripas un akūtas respiratoras vīrusu saslimšanas. “Ietekmēt šo progresējošo tendenci var tikai vienā veidā — ar valsts apmaksātu vējbaku vakcīnu,” uzskata infektologi, apgalvojot, ka Latvijā tieši bērnu vakcinācija ik gadu novērš ap 40 tūkstošiem vakcīnregulējamo slimību gadījumu un ap 200 nāves gadījumu.
“Mēs, infektologi, bieži saskaramies ar vecāku nezināšanu un pat vieglprātīgu attieksmi. Arī mūsu kolēģi vējbakām un to profilaksei dažkārt nepievērš pietiekami lielu vērību. Ārstu un vecāku vidū valda priekšstats par vējbakām kā neizbēgamu slimību, kas “vienkārši jāizslimo”. Diemžēl rezultātā cieš bērni — no augstas temperatūras un sāpīgiem, niezošiem izsitumiem, kā arī iespējamas sekundāras bakteriālas infekcijas, encefalīts un citas komplikācijas. Vecākiem tas ir emocionāls pārdzīvojums un kavētas darba dienas, arī valstij kopumā tas ir ekonomisks zaudējums,” teikts paziņojumā.
“Ikviena infekcijas slimība, lai arī cik vieglā formā tā pārslimota, atstāj paliekošu iespaidu gan uz cilvēka veselību kopumā, gan uz noteiktiem orgāniem vai to sistēmām. Turklāt nekad nav iespējams iepriekš skaidri paredzēt, kad un kā šie sarežģījumi vai pat nopietnas komplikācijas konkrētajam indivīdam izpaudīsies. Ja mums šodien medicīna sniedz šādu iespēju — ar vakcīnas palīdzību pasargāt savus bērnus pret tik lipīgu infekcijas slimību, kāda ir vējbakas, tad to nedarīt ir vienkārši tuvredzīgi,” uzskata profesore Dace Gardovska.
Profesore Ludmila Vīksna situāciju raksturo pat kā epidēmisku vējbaku uzliesmojumu un atgādina — ja ar vējbakām saslimst grūtniece, ir liela iespējamība, ka bērns būs ar iedzimtiem defektiem.
Kā viens no obligātās vakcinēšanas pamatojumiem tiek nosaukts valsts ievērojamais ekonomiskais ieguvums, ko apliecina 2001. gadā Vācijā veiktais pētījums. Vakcinācijas rezultātā bērni neslimo, tiek ietaupīti hospitalizācijas izdevumi, nav vecāku darba dienu zuduma.
Iemeslus meklē dziļāk
“Ir vismaz trīs aspekti, kas šo satraukumu un prasību ieviest valsts apmaksātu vakcīnu liek vērtēt skeptiski. Visu cieņu Infektologu biedrībai, bet manā skatījumā ir muļķīgi pašreizējā situācijā sākt lobēt kādu jaunu vakcīnu,” uzskata pediatrs Ivars Strazds.
Satraucošo statistiku I. Strazds vērtē kritiski — kopš 2000. gada bērnu aprūpe ir nevis pediatru, bet ģimenes ārstu pārziņā. “Pat pieredzējušam pediatram reizēm ir grūti diagnosticēt izsitumus, tipiskas, atipiskas formas, kur nu vēl ģimenes ārstam, kurš savā praksē īstas vējbakas ir redzējis varbūt reizi vai divas,” atzīst ārsts. Tāpēc nereti alerģijas vai citas izcelsmes izsitumi varētu tikt “norakstīti” kā vējbakas, īpaši, ja ģimenes ārstam tādas aizdomas izteic vecāki vai izskan replika “bērnudārzā vēl vienam bija pumpas”. Rezultātā vējbakas nevis kā infekcija, bet kā diagnoze aiziet epidēmiskos apmēros. Kad bērns pēc pāris gadiem tiešām saslimst ar vējbakām, tad vecāki ir pārsteigti — kā, bet viņš taču izslimoja!
“Slimības ārstēšana un profilaktiska vakcīna, kas uzkrauj organismam papildu imūno slodzi, ir divas dažādas lietas. Var iebilst pret to, ka bērnam liek slimību izslimot, bet simptomātiska ārstēšana kopumā uz organismu neatstāj tādu iespaidu kā vēl viena vakcīna,” aizrāda I. Strazds. Turklāt vējbaku vakcīna medicīnā esot salīdzinoši jauna, plaši to lietojot tikai ASV, tādēļ nav pētījumu, kā tas ietekmē veselību pēc 10—15 gadiem. Salīdzinājumam viņš min ASV ražoto pretsāpju līdzekli “Vioxx”, kas bija ļoti efektīvs, strauji kļuva populārs, bet pēc pāris gadiem tika konstatēti nopietni blakusefekti, un preparātu aizliedza ražot.
ASV Slimību kontroles un profilakses centra interneta mājaslapā www.cdc.gov/nip/vaccine/varicella lasām: novērojumi Losandželosas pavalstī, Teksasā un Filadelfijā liecina, ka saslimstība stabili un strauji samazinās kopš 1995. gada, kad sākās vējbaku vakcīnas plaša lietošana. Pasaules veselības organizācijas ziņojumā teikts, ka vakcinēšanas efektivitāte ir vidēji 90 procentu. Aizsardzība pārējiem saglabājusies visu šo laiku, kamēr ieviesta potēšana — apmēram 10 gadu ASV, Japānā — vairāk nekā 20 gadu. Potēšana ieteikta industriāli augsti attīstītām valstīm, lai mazinātu sociālekonomiskos zaudējumus.
Pašlaik pret vējbakām Latvijā var potēties brīvprātīgi, bet reti kura ārstniecības iestāde šīs vakcīnas ir iepirkusi. Vienas potes cena ir 10 līdz 20 latu — ziņo aģentūra LETA.
Aprēķiniem jābūt rūpīgiem
Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) vadītājs Oskars Velmers savulaik atzina, ka, Latvijai iestājoties ES, palielinājušās obligātās vakcīnu izmaksas, īpaši to, kas paredzētas zīdaiņiem.
“Diskusijas par vakcinēšanu izraisās laiku pa laikam. Zviedrijā jau pirms desmit gadiem bija diskusija, kuras rezultātā Skandināvija, piemēram, ir atteikusies no vakcinēšanas pret vīrusa hepatītu B. Tā bijusi dārga un mazefektīva — saslimšana tomēr notikusi, taču slēptākā, atipiskā formā. Galīgi bez vakcīnām nevar, bet ir jārod veselīgs vidusceļš. Ja infektologi rosina pārskatīt valsts iepirkumu, tad lietderīgāk būtu iekļaut nevis vējbakas, bet ērču encefalītu,” norāda I. Strazds. Nosakot vēl kādu obligāto poti, jārēķina, vai tas neiznāk dārgāk nekā vēlāk iegūtais ekonomiskais efekts.
Iecere no nākamā gada vakcinēt bērnus pret vējbakām ir apsveicama — šādu viedokli aģentūrai LETA paudusi Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide. “Ģimenes ārsti ir priecīgi par katru jaunu valsts finansētu vakcīnu bērniem, taču ir nepieciešams izvērtēt prioritātes, jo ģimenes ārsti grib īstenot arī daudzas citas iespējas,” sacīja mediķe.
***
UZZIŅA.
* Vējbakas pieder herpes vīrusu dzimtai.
* Vienīgais vējbaku infekcijas avots ir inficēts cilvēks, un inficēšanās notiek tiešu kontaktu vai gaisa pilienu veidā.
* Inficētās personas ir bīstamas pārējiem, sākot no divām dienām pirms izsitumu parādīšanās līdz sešām dienām pēc brīža, kad jauni izsitumi vairs neparādās.
* Pirmie slimības simptomi parādās divu nedēļu laikā pēc inficēšanās.
* Sākotnējie simptomi parasti ir galvassāpes, nespēks, paaugstināta temperatūra un apetītes zudums. Vienu vai divas dienas pēc pirmajiem simptomiem parādās stipri niezoši izsitumi. Sākumā tie ir daži sarkani plankumiņi, bet drīz vien tie izplatās pa visu vēderu un muguru. Izsitumi var būt arī uz rokām, sejas, kājām, galvas ādas, mutes, arī uz mēles. Plankumi sākumā ir plakani, taču tie ļoti ātri pārtop par pūslīšiem, kas pildīti ar šķidrumu. Apmēram pēc nedēļas šie pūslīši pārplīst, veidojot kreveles, kas nolobās, atstājot ādā seklas viegli rozā iedobītes. Ādai sadzīstot, izsitumi parasti pazūd, tomēr to vietās var attīstīties rētas, īpaši, ja tie tikuši kasīti un tajos iekļuvusi infekcija.
* Pēc pārslimotām vējbakām vīruss var saglabāties latentā veidā un 10—20 procentos gadījumu atkārtoti aktivizēties turpmākās dzīves laikā. Visbiežākā vējbaku komplikācija ir jostas roze, kas parasti parādās 50 un vairāk gadu vecumā. Veseliem bērniem smagu komplikāciju risks ir zems, taču tas ir augsts zīdaiņiem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem.
