Pēc trijām Anglijā pavadītām nedēļām atgriezos Latvijā. Kopā ar kolēģi no Daugavpils universitātes Larisu Sardiko jau otro gadu Lielbritānijā vadījām kursus skolotājiem no vienpadsmit Eiropas valstīm.
Pēc trijām Anglijā pavadītām nedēļām atgriezos Latvijā. Kopā ar kolēģi no Daugavpils universitātes Larisu Sardiko jau otro gadu Lielbritānijā vadījām kursus skolotājiem no vienpadsmit Eiropas valstīm.
Atgriešanās sākās ar nervozu atmosfēru Gatvikas lidostā, kas man lika padomāt, cik nedrošā pasaulē mēs dzīvojam. Biju Anglijā arī tajā laikā, kad Londonā notika sprādzieni. Tieši lidosta ir vieta, kur visasāk izjūt izmaiņas, jo ārpus tās rit normāla, mierīga ikdienas dzīve. Priecājos, ka Latvijā mēs varam justies daudz drošāk.
Jau lidmašīnā, lasot Latvijas laikrakstus, uzzināju pēdējos jaunumus un secināju: inflācija rekordaugsta, pastnieki gatavojas streikam, turpinās diskusijas par skolotāju algām un skolu direktoriem jālauza galva, kā aizpildīt tukšās vietas skolotāju štatu sarakstos. Ļoti ražīgs gads graudaudzētājiem, bet problēmas ar augļukoku infekciju.
Tuvojoties septembrim, pastiprināta uzmanība pievērsta izglītības iestādēm un to problēmām. Tā kā Aizkraukles pagasta sākumskola, kurā strādāju, trīs gadus bija iesaistījusies “Comenius” projektā, esmu piedalījusies vairākās starptautiskās skolotāju konferencēs. Esmu tikusies ar daudzu valstu skolotājiem un vērojusi viņu darbu skolās. Mums ir ar ko lepoties! Neesmu viseiropas eksperte izglītības jautājumos, taču esmu gandarīta, ka tā, kā Latvijā, Igaunijā un Lietuvā skolās saglabā tautas kultūras mantojumu, nav nekur. Tās ir mūzikas mācīšanas tradīcijas, kora dziedāšana un dejošana.
Lielākajai daļai Latvijas skolēnu ir iespēja ēst siltas pusdienas. Par to skolotāji no Eiropas stāsta kā par senu pagātni, piebilstot, ka skolās sākot domāt par iespēju pusdienošanu atjaunot. Eiropas skolotāji uzteic arī mūsu valdības lēmumu aizliegt pārdot skolās limonādi, čipsus un saldumus ar kaitīgām ķīmiskām piedevām.
Tā būtu pozitīvo emociju buķete, bet diemžēl ir arī rūgtas pārdomas. “Delfos” izlasīju, ka skolotāju trūkums Rīgā būs jānovērš skolu direktoriem. Smieklīgi, ja vien negribētos raudāt! Es negribētu būt tā direktora vietā, kurš saņem 14 skolotāju atlūgumu, bet palikušie skolotāji strādā ar milzu pārslodzi. Varētu piedāvāt citu profesiju gudrajiem, kuri apgalvo, ka strādā 40 stundu nedēļā un vēl ir dzīvi, pastrādāt mēnesi vai nedēļu skolā tikai vienu slodzi — 21 stundu — un tad parunāt.
Man pēc piecu stundu intensīva darba reizēm nav spēka ne parunāt, ne padomāt, bet vēl jāgatavojas nākamās dienas stundām. Reizēm vienas 40 minūšu stundas novadīšanai sagatavošanās darbs ir divas vai trīs reizes ilgāks. Pirms dažiem gadiem kāda Rīgas kolēģe, kuras slodze bija 40 mācību stundu nedēļā, atzinās, ka pēdējā nedēļas darbdienā, izejot no skolas, jūtoties tik pārgurusi, ka neatceroties, ar kādu tramvaju jābrauc mājās.
Varētu ierosināt skolotājiem vienoties un nedēļu visiem strādāt tikai vienu slodzi. Tas valdībai liktu saredzēt reālo trūkstošo skolotāju skaitu. Skolotājs labprāt strādātu mazāk, atlicinātu laiku sevis izglītošanai, domātu par darba kvalitātes celšanu, paliktu laiks savai ģimenei, bet tagad skolotājiem jādomā par izdzīvošanu. Ministrijas skaidrojumi par algas pielikumu vareni šķiet tikai tiem, kuri skolā nestrādā. Piemaksas par klases audzināšanu, burtnīcu labošanu, divām konsultatīvajām stundām un citas rada algas problēmas sporta, mūzikas, vizuālās mākslas un informātikas skolotājiem. Kad žurnālists Dzintris Kolāts jautāja izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai — ko darīt tad, ja skolotājs paziņo, ka viņš savas stundas nostrādājis, bet kāds kolēģis lūdz palīdzību, ministre smaidot atbildēja, ka skolotāji vienmēr esot iejūtīgi un droši vien kolēģiem palīdzēšot.
Man šis ir 28. mācību gads skolā, un es neesmu skaitījusi, cik šajā laikā bijis izglītības ministru. Viņi mainās, un diemžēl ministrus vairāk interesē paša politiskais tēls un amata krēsls, ne reālu problēmu risināšana. Ja ministrs nepieder pie partijas, kura “pasūta mūziku”, tad rezultāts ir bēdīgs. Skolotāji ir pacietīgi, bet arī viņu pacietības biķeris reiz ir pilns. Kādām tik izmaiņām esam cauri gājuši! Birokrātija aug, bet kāds labums no tā skolotājiem un skolēniem? Lasīju par jaunu skolotāju, kura darbu skolā pārtraukusi pēc dažiem mēnešiem, kad skolēns viņu rupji nolamājis. Varbūt tā izpaužas vecāku un sabiedrības attieksme? “Ziediņi” redzami jau sākumskolā. Bērniem ir tiesības, vecāki prasa, bet aizmirst par saviem pienākumiem. Lai bērns sekmīgi mācītos, nepietiek tikai ar skolotāju. Īpaši sākumskolā vecākiem jāpalīdz mazajam cilvēkam sagatavoties savam darbiņam.
Skumji, ka atkal kāds no paziņām vai bijušajiem audzēkņiem aizbrauc no Latvijas. Nupat Anglijā pastaigājoties, izdzirdējis mūs runājam latviski, mani uzrunāja kāds jauns puisis — 23 gadus vecs limbažnieks, kurš jau četrus gadus dzīvo Anglijā. Būdams no daudzbērnu ģimenes, pametis studijas Tehniskajā universitātē, pat mācīdamies budžeta grupā. Viņa māsas un brāļi arī dzīvo un strādā Anglijā un Īrijā. Četru gadu laikā divas reizes pabijis Latvijā, bet pavisam atgriezties nedomā. Tā no Latvijas aizbrauc ne tikai studenti, bet arī skolotāji.
Kāpēc es vēl strādāju skolā?
Tāpēc, ka papildus saņemu honorārus par savām uzrakstītajām mācību grāmatām. Pateicoties vīra — uzņēmēja — lielajam atbalstam, es varu atļauties šo dārgo “vaļasprieku” — būt skolotājai. Jaunajā mācību gadā kolēģiem vēlu veselību un rast iespēju padomāt arī par sevi!
