Kuram gan dzīvē negadās “draiskie pagriezieni”, par kādiem pat sapnī nevar iedomāties. Man tie gadās ļoti bieži.
Kuram gan dzīvē negadās “draiskie pagriezieni”, par kādiem pat sapnī nevar iedomāties. Man tie gadās ļoti bieži. Pēdējais no tiem bija nedēļu ilgs ceļojums pa Berlīni.
Nejauša tikšanās
Tas sākās tā: Rīgā, tramvaja pieturā, redzēju kādu vāciešu pāri, viņi centās kaut ko noskaidrot pie tramvaja gaidītājiem, bet viņi atmeta ar roku vai arī nereaģēja vispār (rīdziniekiem raksturīgi). Izrādījās, vācieši gribēja apmeklēt Okupācijas muzeju. Aizbraucām turp, kopā aplūkojām. Vēlāk viņi mani uzaicināja pasēdēt Melngalvju nama kafejnīcā un četras stundas centās mani pierunāt apciemot viņus Berlīnē. Pēc nedēļas atskanēja tālruņa zvans, ka “Easy Jet” biļete turp—atpakaļ ir lidostas datorā.
Vizinās dārgā “mersī”
Kāda izskatās Berlīne — tas būtu pārāk garš stāsts. Vāciešu pāris mani vizināja dārgā “mersī”, kurā brauciena maršrutu varēja redzēt ekrānā, no satelīta vadītu. Diemžēl vienu pašu nekur nelaida, jo viņi par mani esot atbildīgi (tipiska vāciešu rakstura iezīme), tāpēc neredzēju, ko gribēju.
Caur Berlīni kuģojām arī pa Šprē upi. Bijām Sansusī pilī un Cecilienhofā, kur pēc kara Trumens, Čerčils un Staļins dalīja pasauli. Tur bija arī gide — krievu virsnieka meita no kādreizējās “demokrātiskās” Vācijas. Viņa Vācijā nodzīvojusi 35 gadus, apprecējusies ar vācieti. Krieviski jautāju, kāds ir viņas viedoklis par Vladimira Putina politiku? “Tā ir ļoti pareiza. Baltijas valstīm, Ukrainai, Gruzijai un Azerbaidžānai vajadzētu apvienoties ar Krieviju,” viņa atbildēja. Stāstīju par gides pārliecību saviem paziņām vāciešiem. Viņi savukārt teica, ka “vāks”, ko austrumvāciešiem galvā uzlikuši “demokrātijā” pavadītie gadi, joprojām saglabājies (vai daļai no mums nav tāpat?).
Satiek leduslācēnu
Cita gide vadāja mūs pa Cecilienhofas dārzu, stāstīja par Staļinu, Molotovu. Teicu, ka abus esmu redzējis pats savām acīm, — gan tikai pa gabalu, jo mans tēvs Staļina laikā bija Latvijas sūtniecības atašejs Maskavā. Tāpēc diplomātu tribīnē varējām noskatīties 1. Maija un Oktobra revolūcijas svētku karaspēka parādes. No Kremļa izbrauca tā sauktie “Staļina piecīši” — piecas vienādas automašīnas tumšiem stikliem, lai nezinātu, kurā no tām ir Staļins. Valdības vīri piebrauca pie Ļeņina mauzoleja otras (skatītājiem neredzamās) puses, uzkāpa tribīnē virs mauzoleja, un tauta ar binokli varēja viņus novērot. Interesants bija Berlīnes zooloģiskā dārza apmeklējums, kur izstādes “nagla” bija pasaulslavenais leduslācēns Knuts — viņu izaudzināja kopējs, jo māte viņu atteicās barot. Knutu demonstrē pusstundu divas reizes dienā, tā ir kā cirka izrāde. Neviens dzīvnieks zooloģiskajam dārzam nav devis tik daudz naudas — lēš, ka ap 8 miljoniem eiro. Tagad gan šī “afēra” beigusies, jo Knuts jau sver ap 50 kilogramu, un spēlēšanās ar viņu kopējam kļuvusi bīstama.
Saprotoši un atsaucīgi
Vācu kundze mani aizveda arī uz lielāko botānisko dārzu. Gar to aug piramidālo ozolu aleja — tie ir vareni, skaistas formas un ap 50 gadu veci koki. Mūsu eksprezidente Vaira Vīķe — Freiberga apsolījusi Staburagā, pie “Dieva auss”, iestādīt savu ozoliņu, arī tas būs piramidālas formas. Viņa priecātos, ja varētu redzēt, cik skaists un varens tas būs pēc 50 gadiem.
Interesantas, pareizāk sakot, ļoti labdabīgas ir vāciešu savstarpējās cilvēciskās attiecības. Staigājot pa botāniskā dārza celiņiem, pie kāda brīnišķi ziedoša krūma redzējām vienu vāciešu pāri, kādus vietējie vācieši sauc par “behinderten” — ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem. Sieviete bija kuprīte, ļoti maza auguma, bet vīrietim lāga neklausīja kājas, un viņš nevarēja runāt. Sievietei plecā bija fotoaparāts. “Mana” vāciete piegāja pie viņas un vaicāja, vai viņi grib, lai abus nofotografētu pie šī krūma. Jums vajadzēja redzēt viņu laimīgās sejas fotografēšanas brīdī!
Nelabs niķis
Cits gadījums. Mēs ēdām saldējumu turku kafejnīcā. Apkalpoja glīta, jauna turciete, bet viņai piemita “nelabs niķis” — pie katra vārda stipri saraukt pieri, kas viņu padarīja, maigi sakot, ne sevišķi glītu. Ejot ārā, piegāju pie viņas un teicu, lai viņa neņem ļaunā, ko saka 85 gadus vecs vīrietis: “Jums nevajadzētu tik bieži saraukt krunkās jūsu skaisto pierīti”! Ko atbildētu saldējuma tirgotājas Latvijā? Varbūt: “Neskaties, ja nepatīk!” vai “Kas jums daļas gar manu pieri?” Turciete pasmaidīja un teica: “Paldies, es to zinu un cenšos no tā izvairīties.”
Atmiņas par mūri
Izkāpām no automašīnas arī tajā vietā, kur kādreiz Berlīnes mūrī bija caurlaides punkts uz Rietumberlīni. Tur ielu krustojumā namu apakšējie stāvi aplikti ar fotogrāfijām, kurās cilvēki attēloti visā augumā. Bija arī attēli no tā laika, kad mūris “krita”, pie mūra nošautie cilvēki, kuri gribēja tikt uz Rietumiem. Bija arī fotogrāfijas, kad sanākuši visi sabiedroto valstu ārlietu ministri, vai liels ļaužu pūlis klausās Gideona Krēmera čella spēlē.
Turpat izvērsta ielu tirdzniecība ar pašu darinātajām it kā kara laika relikvijām: krievu ordeņiem, cepurēm ar zvaigzni pie kokardes, amerikāņu “laiviņām”, Berlīnes mūra minigabaliņiem u. c. Mūra daļa nav nojaukta, bet apgleznota ar grafiti.
Humora izjūta nepiemīt
Konstatēju, ka pedantiska kārtība joprojām ir vāciešu raksturīgākā īpašība. Bet humora izpratne gan vidusmēra vācietim nepiemīt. Izstāstīju anekdoti: — Kāds vīrs nopircis 100 visdārgāko cigāru un apdrošinājis tos par maksimālo summu pret visām stihijām — zagļiem, ūdeni, uguni u. c. Pēc tam visus nopīpējis un izsmēķus aiznesis apdrošināšanas aģentūrai kā lietisku pierādījumu, ka cigāri nodeguši. Apdrošinātāji viņu iesūdzējuši par ļaunprātīgu dedzināšanu. Tomēr cigāru īpašnieks pārliecināts, ka prāvu vinnēs, jo cigārus nopīpējis labprātīgi (nevis ļaunprātīgi). “Mans” vācietis bija pārsteigts, kā cilvēks var tik muļķīgi rīkoties…
Daudzas vecās celtnes Berlīnē ir restaurētas vai atjaunotas to sākotnējā izskatā (tāpat kā Rātsnams Latvijā), bet daudzas vēl restaurē, īpaši bijušās pilis “demokrātiskajā” Vācijā. Berlīne ir ļoti zaļa pilsēta, un redzams, ka parku atjaunošana un koku stādīšana sākusies vienlaikus ar Berlīnes atdzimšanu no drupām, jo nu tie izauguši lieli.
Jānis Vasarietis Staburagā
