Dziedāšanas biedrības līdzdibinātājs, kādu laiku tās priekšnieks un biedrības nama būvkomitejas loceklis, lopu muižas rentnieks 26 gadu vecumā — tas teikts par odzienieti Jāni Bēķi (1846. — 1937.).
Skolotāja palīgs 12 gadu vecumā, tautskolotājs 20 gadu vecumā, pirmā kora dibinātājs Vietalvas novadā, Dziedāšanas biedrības līdzdibinātājs, kādu laiku tās priekšnieks un biedrības nama būvkomitejas loceklis, lopu muižas rentnieks 26 gadu vecumā — tas teikts par odzienieti Jāni Bēķi (1846. — 1937.).
Viņš nodzīvoja raženu mūžu, kuru turpina bērni, mazbērni, mazmazbērni un mazmazmazbērni. Gluži kā Jāņa Bēķa savulaik rentētās Odzienas jaunās muižas dižozols — viens no visdižākajiem Latvijas kokiem, kurš droši vien reiz radās no kādas dižas zīles, Bēķu dzimta ir augusi, sakuplojusi, cietusi laikmetu vētrās, bet tomēr turpina zaļot.
Skolās un koros
Jānis Bēķis piedzima 1846. gada 12. (pēc jaunā stila 26.) martā Odzienas pagastā. Nav izdevies noskaidrot, kāpēc vecāki viņu sūtīja mācīties nevis Vietalvas draudzes skolā pie skolotāja Kronberga, bet gan Iršu vācu kolonijas skolā. Tur skolotāja Rotveilera mājās latviešu bērnus mācījis vācietis Lustigs. Mācības bijušas labā līmenī, un jaunais Jānis Bēķis kā ļoti talantīgs un centīgs audzēknis jau 12 gadu vecumā varējis aizvietot saslimušo skolotāju.
Lai glābtos no iesaukšanas Krievijas armijā (19. gadsimta sešdesmitajos gados tika pieņemts likums, ar kuru no militārā dienesta bija atbrīvoti vienīgi garīdznieki un skolotāji), 1866. gadā Jānis Bēķis kļuva par skolotāju pagasta skolā Odzienas “Mežsētās”. Tur viņš, novadā pirmais, sāka mācīt skolēniem dziedāt “uz balsīm”. Odzienas barons fon Brimmers atzinīgi novērtēja viņa audzēkņu sasniegumus un vairākas reizes aicināja “Mežsētu” skolas zēnu kori dziedāt Odzienas pilī un dievkalpojumos Vietalvas baznīcā.
Jānis Bēķis bija viens no Vietalvas dziedāšanas biedrības (vēlākās Labdarības biedrības) dibinātājiem 1870. gadā un kora dalībniekiem. Viņš kādu laiku bija arī Vietalvas labdarības biedrības priekšnieks un biedrības nama būvkomitejas loceklis.
Progresīvs rentnieks
No skolas Jānis Bēķis aizgāja 1872. gadā, kad kļuva par Odzienas jaunās muižas rentnieku. Viņš kopā ar savu apsviedīgo un saimnieciski gudro sievu Mariju šo lopu muižu pakāpeniski sakopa, nebaidoties izmantot jaunu lauksaimniecisko tehnoloģiju.
Jānis Bēķis bija pirmais latvietis plašā apkārtnē, kurš iegādājās tajā laikā modernāko zemes apstrādes un ražas novākšanas tehniku.
Aktīvs arī sirmā vecumā
Jānis Bēķis bija viens no Vietalvas draudzes krājaizdevu sabiedrības dibinātājiem. Pat sirmā vecumā viņš strādāja par šīs sabiedrības kasieri. Neatkarīgās Latvijas agrārās reformas laikā Jaunā muiža tika sadalīta brīvības cīņu dalībniekiem, tad Jānis Bēķis saņēma Odzienas pagasta “Augustu” mājas. Par nopelniem latviešu tautas labā viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.
90 gadu jubilejā (1936. gadā) sirmo vīru sumināja daudzi. “Augustos” viņu sveikt ieradās oficiālas personas, sabiedriskie darbinieki, draugi un kaimiņi. Dzimšanas dienas kliņģerī dega 90 svecīšu. Jubilāram uzdāvināja kviešu graudu maisiņu ar mākslinieciski izšūtu uzrakstu “Svētīta tā tīrā sēkla, ko tautas druvā sēji Tu” (pēc publikācijas 1936. gada 26. marta “Jaunākajās Ziņās”).
Bēķu ģimenē piedzima un uzauga četri bērni: dēli Artūrs un Kārlis un meitas Austra un Berta. Aizvadījis raženu dzīvi, sirmais Bēķu dzimtas galva 1937. gada 9. decembrī aizgāja mūžībā.
Dēls Kārlis — pagasta vecākais
Marijas un Jāņa Bēķu vecākais dēls Kārlis (dzimis 1881. g.) savu dzīvi veltīja sabiedrībai. Viņš aktīvi darbojās Vietalvas labdarības biedrībā, 1919. gada vasarā tika ievēlēts par Odzienas pagasta valdes priekšsēdētāju un ilgus gadus bija pagasta vecākais.
Kārlis bija precējies ar Ilzi (viņas pirmslaulību uzvārdu nav izdevies noskaidrot), tomēr bērnu viņiem nebija. Vācu laikā Kārlis Bēķis bija Odzienas pagasta vecākā vietnieks, un, sākoties atkārtotai padomju okupācijai un Latvijas iedzīvotāju filtrēšanai, 1945. gada 9. februārī viņu arestēja un par sadarbošanos ar vācu okupantiem 1946. gada 15. aprīlī notiesāja uz pieciem gadiem. No Sibīrijas Kārlis neatgriezās, jo Krievijas Molotovas apgabalā 1946. gadā viņš gāja bojā.
Dēls Artūrs un viņa ģimene
Artūrs strādāja Vietalvas pagasta “Lejaskrogā”, vācieša Helda vilnas vērptuvē, par grāmatvedi un tur iepazinās ar vācieti Meriju, savu nākamo sievu. Artūra un Merijas ģimenē piedzima tikai viens bērns — meita Līvija (1913. — 1988.), kura izmācījās par skolotāju. Ulmaņlaikā viņa strādāja Pļaviņu ģimnāzijā.
Vācijas un PSRS kara sākumā viņu ģimenē notika smaga traģēdija. Pļaviņu stacija kā svarīgs dzelzceļa mezgls bija pārblīvēta ar padomju militāro vilcienu sastāviem. Netiekot pāri sliedēm, pie pārbrauktuves garā rindā stāvēja transporta līdzekļi, starp kuriem bija arī Artūra pajūgs, kurā viņš Līviju veda uz ģimnāziju. Un tad sākās vācu bumbvedēju uzlidojums. Tikai aculiecinieks spētu attēlot sprādzienus, zirgu zviedzienus, ievainoto cilvēku kliedzienus… Aviobumbas sprādzienā Artūrs gāja bojā, Līvijai norāva kāju.
Tomēr tas netraucēja drosmīgajai sievietei turpināt vectēva Jāņa iesākto — strādāt par skolotāju. Vēl tagad daudzi Pļaviņu ģimnāzijas un Odzienas skolas absolventi atceras Bēķītes (tā skolēni viņu sirsnīgi dēvēja) lieliskās ģeogrāfijas stundas.
Meitas Austras un Pētera Mikoliņa ģimene
Jāņa un Marijas Bēķu meita Austra apprecējās ar Odzienas pagasta “Liepiņu” saimnieka dēlu Pēteri Mikoliņu (1894. — 1942.). Viņu ģimenē piedzima un izauga četri dēli: Rūdolfs, Pēteris, Jānis un Kārlis. Tomēr tēvs nepiedzīvoja dēlu nobriešanu par vīriem. Viņš 1942. gadā nomira no plaušu slimības, kura bija radusies pēc meža darbos gūtajām traumām.
Abus vecākos dēlus mobilizēja leģionā. Rūdolfs pēc ārstēšanās no ievainojuma frontē neatgriezās un dzīvoja mājās, bet, kad ienāca padomju armija, mitinājās nelegāli. Kad varas iestādes aicināja mežā dzīvojošos legalizēties, apsolot, ka viņus par slēpšanos nerepresēs, arī Rūdis iznāca no slēptuves un pieteicās varas iestādēm. Taču izrādījās, ka jaunie varasvīri melo acīs skatīdamies, jo 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izsūtīja visu ģimeni.
Dēlam Pēterim nācās pat divreiz doties uz Austrumu “paradīzi”. Vispirms no filtrācijas nometnēm uz “Belomor—kanal” celtniecību, no kurienes viņu atbrīvoja 1947. gadā, bet jau 1949. gada 25. martā kopā ar māti un pārējiem brāļiem izsūtījumā uz Tomskas apgabalu.
Pēterim un Rūdolfam nebija pēcnācēju, bet jaunākie dēli izveidoja ģimenes.
(Turpmāk vēl)
