Laikā, kad ābeles līkst no ražas smaguma un stārķi jau pamazām sāk pulcēties lielākos baros, dzimšanas dienu svin pļaviņiete Dace Rušiņa.
Laikā, kad ābeles līkst no ražas smaguma un stārķi jau pamazām sāk pulcēties lielākos baros, dzimšanas dienu svin pļaviņiete Dace Rušiņa. Šogad viņai jubileja ir apaļa — 50. “Skaists skaitlis, tāpat kā jebkurš vecums, un gausties nav par ko!” smaidot saka pļaviņiete.
Šo jubileju, tāpat kā citas, Dace svin ģimenes un tuvāko cilvēku lokā. Pirmo apsveikumu dzimšanas dienā mātei, kā ierasts, pasniedza bērni — šoreiz 50 rožu saules krāsā. Dace teic, ka ik gadu saņem tik daudz ziedu, cik viņai gadu. Dēls Raivis sagādāja vēl kādu pārsteigumu — mākslinieces zīmētu ģimenes portretu.
Pilsēta vieno
Daces dzimtā puse ir Ogres rajona Suntaži, un viņa augusi sešu bērnu ģimenē. Pļaviņās jubilāre ieprecējās. Tagad Dace atzīst, ka sākumā bijis grūti iedzīvoties šajā pilsētā, jo Pļaviņas likās tāda nomale! Tomēr ar laiku iejutās, un te sakuploja arī viņas ģimene — izauga dēls Raivis un meita Ieva. Agri gan mūžībā aizgāja vīrs, un visu ikdienas smagumu nācās nest pašai. Tas izdevies arī pateicoties vīramātes lielajam atbalstam.
Pēc vīra nāves Dace domājusi, ka varētu doties prom no Pļaviņām tuvāk savai dzimtajai pusei. Savukārt dēls bijis neizpratnē par mātes nodomu un teicis, ka te taču ir viņa dzimtene! Un šobrīd viņi visi turpina saimniekot savā mājā Pļaviņās. Bērni gan lielākoties tur ierodas brīvdienās, jo ikdiena paiet Rīgā. Raivis strādā par viesmīli viesnīcā “Konventa sēta”, bet Ieva studē Banku augstskolā. Arī Daces māsu un brāļu ģimenēm patīk viesoties Pļaviņās.
Kūku meistare
Tie, kuri pazīst Daci Rušiņu, zina, cik gardas kūkas un tortes viņa prot cept — sulīgi dzeltenām biskvīta kārtām un mutē kūstošu garnējumu — tādas veikalā nenopirksi. Turklāt konditoreja ir ne tikai jubilāres vaļasprieks, bet arī profesija. Dzirdot šo atgādinājumu, Dace iesmejas un atmet ar roku — tas bija tik sen! Kur tas laiks, kad stāvēts pie plīts.
Kad jautāju, vai šo profesiju izvēlējusies, jo bērnībā patika našķēties ar saldumiem, Dace iesmejas. Droši vien saldumus kārojusi gan, tomēr tas nav bijis noteicošais.
— Pēc skolas beigšanas vairāk domāju par medicīnu. Man viena radiniece bija feldšere, un viņa teica, lai nekādā gadījumā to nedarot, jo šis darbs ir tik grūts! Tāpēc izvēlējos konditores arodu. Man bija ļoti mīļa vecmāmiņa, tēva māte, kura prata labi gatavot, arī mamma bija izslavēta saimniece dažādos godos, un es turpināju viņu iesākto. Tā kā ģimenē biju vecākais bērns, ēdiena gatavošana man bija ierasta lieta, — stāsta Dace Rušiņa.
Vislabākais kolektīvs
Darba ziņā Daces dzīve metusi ne vienu vien līkloci, jo ne jau tikai kūkas vien cepusi. Ilgus gadus viņa bija laborante veterinārajā laboratorijā Pļaviņās. Dace atzīst, ka tik brīnišķīga kolektīva kāds bija tur, viņai nav bijis nekur citur! Kad šo iestādi likvidēja, vajadzēja meklēt jaunu darbavietu, un Dace atgriezās savā profesijā, strādājot SIA “Retrobārs” kafejnīcā “Debestiņa” un vēlāk SIA “Bezdelīgas—1” konditorejā. Un tad jubilāre nolēma doties peļņā uz ārzemēm. No Anglijas viņa atgriezās neilgi pirms savas jubilejas.
Anglijā neatgriezīsies
Šo kraso dzīves pagriezienu Dace izvēlējās, jo tepat nevarēja pietiekami nopelnīt, lai nodrošinātu ikdienas vajadzības un skolotu bērnus. Pieņemt lēmumu aizbraukt no Latvijas gan nebija viegli, jo te palika viss ierastais. Tomēr viņa nolēma pamēģināt.
— Anglijā veicu dažādus darbus, bet pēdējo gadu strādāju augļu fabrikā — fasēju ābolus un bumbierus. Darbs mani apmierināja, un arī kolektīvs bija labs. Svešumā visvairāk trūkst tuvāko cilvēku un ierastās vides. Ieslēdz televizoru, paskaties ziņas, bet nekas no tā nav mans! Bija tāda sajūta, ka angļi dzīvo izolēti no pārējās pasaules. Ja kādam bija latviešu avīze, tad to neizlaidām no rokām, — atceras Dace.
Šobrīd viņa ir nolēmusi atpakaļ uz ārzemēm vairs nebraukt, jo pa šo laiku arī Latvijā situācija ir pozitīvi mainījusies. Lai gan nevar zināt, kā viss veidosies, tomēr viņa mēģinās tikt galā ar ikdienu dzimtenē.
— Es saprotu tos cilvēkus, kuri uz ārzemēm dodas atkal un atkal. Tur tomēr nav jādomā, kā un vai vispār varēsi nopelnīt. Darbs ir, un algu cilvēks saņem katru nedēļu. Esmu apmierināta ar šo pieredzi un iespēju apskatīt svešu valsti, tomēr mājās ir vislabāk, — saka jubilāre.
Varbūt kādreiz
Gluži kā ar kūku cepšanu, tāpat ir arī ar citu Daces vaļasprieku — adīšanu. Savulaik tā viņai ļoti patika un padevās. Turklāt pašas darinātais bija daudz gaumīgāks. Tagad tas nav pūļu vērts, jo apģērbu vienkāršāk iegādāties jau gatavu. Tomēr Dace domā, ka pie šīs nodarbes kādreiz varētu arī atgriezties.
Vēl Dace ar mīļumu atceras dziedāšanu Pļaviņu kultūras nama korī. Dziesmai veltīti gandrīz desmit gadu, un arī šajā brīnišķīgajā kolektīvā pavadīto laiku Dace Rušiņa uzskata par īpašu vērtību.
