Aizvadītā nedēļa pagāja saspringtā ritmā. Darba dēļ bieži braucu ar automašīnu un kārtējo reizi secināju, ka autovadītāju braukšanas kultūra Latvijā joprojām ir nožēlojama.
Aizvadītā nedēļa pagāja saspringtā ritmā. Darba dēļ bieži braucu ar automašīnu un kārtējo reizi secināju, ka autovadītāju braukšanas kultūra Latvijā joprojām ir nožēlojama. Arī ceļi ir milzu problēma, īpaši laukos, taču nekādi būtiski uzlabojumi netiek veikti. Nodokļus maksājam visi — gan pilsētnieki, gan laucinieki, bet kādi ir ceļi? Laukos braucam pa bedrainiem ceļiem, bet Rīgā un uz galvenajiem ceļiem lej asfaltu.
Viens no svarīgākajiem aizvadītās nedēļas notikumiem, kam presē bija pievērsta liela uzmanība, bija “Latvijas pasta” problēmas. Saskatu divas iespējas, kā tās varētu atrisināt. Pirmkārt, “Latvijas pasts”, tāpat kā visi uzņēmumi, domā par lielāku peļņu, taču kaut kādus līdzekļus darbinieku algu paaugstināšanai vienmēr var atrast. Protams, ja “Latvijas pasta” vadība valdībai iesniedz pamatotus pierādījumus par finansiālām grūtībām, tad valdībai būtu jāiesaistās. Nevaram arī turpmāk dzīvot tāpat kā līdz šim: Latvija ir sadalīta it kā divās valstīs — viena ir Rīga un pāris lielāko pilsētu, bet visa pārējā Latvija ir otršķirīga valsts daļa. Šobrīd visa dzīve tiek koncentrēta Rīgā, bet vai laukos cilvēkiem nekas nav vajadzīgs? Ja visi vienmēr domātu tikai par peļņu, izdevīgumu un savu labklājību, laukos sen vairs nekā nebūtu — lielākoties viss ir nerentabls. Ir tomēr jādomā par lauku attīstību, par iedzīvotāju sadzīvi un ikdienas vajadzībām. Otrkārt, varbūt “Latvijas pastam” vajadzīga konkurence? Šobrīd tas ir monopolists, bet, ja rastos konkurents, varbūt “Latvijas pasts” attīstītos un lauku iedzīvotāji iegūtu kvalitatīvus pakalpojumus?
Pasta darbinieki draud sākt streiku, pirms tam par to runāja arī mediķi un skolotāji. Streiks — demokrātiskā valstī tā ir normāla parādība tad, kad cilvēku iepriekš izvirzītās prasības netiek ņemtas vērā. Latvijā algu problēma nemainās gadiem, uzskatu, ka cilvēki, kuri mēnesī saņem 200 latu lielu algu, nespēj ar to uzturēt ģimeni. Arī dzīve, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, pie mums ir nesamērīgi dārga. Manuprāt, labs risinājums būtu veikt izmaiņas nodokļu sistēmā. Katru gadu Latvijā rodas arvien vairāk miljonāru, un viņi valstij maksā ļoti mazus nodokļus — tādus pašus kā tie, kuri saņem 200 latu mēnesī. Tas pats notiek arī nekustamo īpašumu jomā — ar darījumiem tiek pelnīti miljoni, bet valstij no tā nekas netiek. Ja šo situāciju mainītu, noteikti rastos resursi, no kuriem varētu palielināt algas. Šajā gadījumā valdība nedrīkst novērsties un pateikt, ka trūkst līdzekļu un viss. Ir jāmeklē iespējas.
Pēdējā laikā arvien biežāk pazūd bērni. Mediji ziņo vai katru dienu, ka atkal kādu meklē. Ja tas notiek, kad bērns ir pieskatīts, kad vecāki par viņu rūpējas — tā ir cita lieta. Bet kas notiek ar bērniem un jauniešiem ikdienā? Bērni klaiņo, viņiem viss ir atļauts, un diemžēl sabiedrība uz to nereaģē. Viņi ļoti labi zina savas tiesības, bet viņiem nav nekādu pienākumu. Tā, manuprāt, ir liela visas sabiedrības problēma.
Dzirdēju, ka valdība grib pieņemt likumu grozījumus, kas liegtu Ventspils mēram Aivaram Lembergam pildīt savus pienākumus, esot apcietinājumā. Manuprāt, politikā būtu jāiesaistās tikai tādiem cilvēkiem, kuriem nav problēmu ar likumu, īpaši — Krimināllikumu. Kamēr šajā lietā nav skaidrības un viņam ir izvirzītas tik smagas apsūdzības, Lembergam nebūtu jāpiedalās politiskajā dzīvē.
Eksprezidente Vaira Vīķe — Freiberga pagājušajā nedēļā nodibināja uzņēmumu “VVF consulting”. Apsveicami, ka pēc astoņiem gadiem tik augstā amatā eksprezidente meklē iepēju, kā izmantot savas zināšanas un enerģiju. Domāju, ka viņa ar savu lielo starptautisko pieredzi dažādās jomās sniegs kvalitatīvus padomus.
Pēdējā laikā daudz spriests par starptautiskajām miera misijām, kurās iesaistās arī Latvijas Bruņotie spēki. Tā kā Latvija ir NATO dalībvalsts, mums obligāti jāpiedalās kolektīvās drošības sistēmas nodrošināšanā. Šobrīd Latvija dod minimālu ieguldījumu, tomēr jāapzinās, ka nevaram saņemt drošību, neko nedodot pretī. Arī zemessargi piedalās starptautiskajās miera misijās. Manuprāt, pārāk saasināta attieksme ir arī pret to, ka šajās misijās karavīri iet bojā. Izvēloties militāro profesiju, nekad nevari būt drošs, ka nekas nenotiks. Tas ir risks. Latvijā katru dienu uz ceļiem, ūdenī un citos nelaimes gadījumos mirst pārdesmit cilvēku. To jau uztveram kā normu, un tas nav nekas ārkārtējs. Statistika ir briesmīga, tomēr nekas nemainās.
Seces apkaimē notika zemessargu mācības, kurās piedalījās 93 zemessargi. Mums ir grūtības ar ārrindas zemessargiem, jo daudzi pasākumi notiek brīvdienās, kad liela daļa gribētu pabūt kopā ar ģimeni. Prieks, ka cilvēkiem tomēr ir augsta atbildības izjūta un viņi izbrīvē laiku, lai iesaistītos zemessardzes aktivitātēs arī brīvdienās.
Šobrīd gatavojamies svarīgām mācībām, kas notiks augusta beigās. 120 zemessargu no 55. kājnieku bataljona piedalīsies mācībās, kas notiks bijušā Jēkabpils lidlauka teritorijā. Tas būs liels pārbaudījums, kā gada laikā esam apguvuši teorētiskās zināšanas.
Sestdien kopā ar policijas darbiniekiem arī zemessargi gādāja par drošību un kārtību festivāla “Mūzikas iedvesmas lauks” noslēguma koncertā, kas notika Secē. Man liekas, ka mūsu rajonā kultūra ir attīstīta, un arī šis pasākums noteikti popularizēs Seces pagastu.
