Zalviete Marija Upmale par sevi saka: Esmu vienkārša lauku sieva un dzīvoju man lemto mūžu. Man neeksistē vārdi — nevaru vai neprotu, galvenais ir: gribu vai negribu.
Zalviete Marija Upmale par sevi saka: “Esmu vienkārša lauku sieva un dzīvoju man lemto mūžu. Man neeksistē vārdi — nevaru vai neprotu, galvenais ir: gribu vai negribu. Ja negribu, izdomāšu simtiem attaisnojumu, lai to nedarītu. Ja gribu, tad, kaut naktīs negulēdama, izplānošu, kā to dabūt gatavu. Šāda rakstura īpašība man ļoti noder, strādājot rokdarbus, jo katrs lielāks darbs jāiznēsā sevī kā bērns, kuram jānāk pasaulē. Esmu laimīga, jo pati esmu saimniece savam laikam.” Tāda Marijas kundze bijusi visu savu mūžu un ir joprojām.
Esot pensijā, viņas dienas paiet mājās — plašajos, skaistajos “Ķēpsānos”, kur dārza un lauku ziedos “ganās” vīra Visvalža bites, kur Marija māca mazbērniem dažādas dzīves gudrības un kur top viņas gleznām līdzīgie rokdarbi.
Piedzimst, dzeguzēm kūkojot
— Kāda bija jūsu bērnība?
— Tāda pati kā daudziem lauku bērniem. Mani vecāki bija no Polijas, kā daudzi viņiem līdzīgi, viņi Ulmaņlaikos Latvijā meklēja darbu. Tēvs un māte kalpoja pie saimniekiem Daudzeses pagastā, satikās un iemīlēja viens otru, bet 1940. gada 12. maijā Jaunjelgavas Romas katoļu baznīcā salaulājās.
Vecāku saimnieks Daudzeses pagasta “Viesītēs” bija Arājs, kura ģimeni 1949. gada 25. martā izsūtīja uz Sibīriju. Atceros, bija agrs rīts, un cilvēki ļoti uztraucās. Māte palīdzēja saimniekiem sakravāt mantas. Saimniece lūdza viņai aprūpēt govis un arī suni Džeku. Suns šo nelaimi paredzēja, jo tajā ziemā bieži gaudoja. Saimnieks no Sibīrijas neatgriezās, bet saimnieci Džeks sagaidīja.
Es piedzimu vācu laikā Arāju mazajā kalpu mājiņā. Mani saņemot, bijusi ļoti jauka diena. Māte vēlāk stāstīja, ka tajā laikā kā apreibušas kūkojušas dzeguzes. Pēc gada piedzima māsiņa, un tā mēs abas augām. Kad māte varēja, ņēma mūs līdzi lauku darbos, ja nevarēja — atstāja abas mājās, kur bija tikai viena istabiņa zemiem griestiem. Man tur viss likās mazs un šaurs, tāpēc kopš bērnības sapņoju dzīvot lielā, skaistā mājā.
Tādā arī dzīvoju pēc tam, kad apprecējos un Visvaldis mani atveda uz savām vecāku mājām “Ķēpsāniem”, kur dzīvojam joprojām. Kalpu mājiņā, kuru mans tēvs sauca par būdiņu, vecāki nodzīvoja visu mūžu. Pēc kara abi strādāja kolhozā. Tēvs bija autovadītājs, māte — slaucēja. Nu gandrīz zemē iegrimusi kā saimnieku, tā mūsu mazā mājiņa, jo jau sen tur neviens vairs nedzīvo.
Mīlēta un aprūpēta
— Vai vēl atceraties skolas gadus?
— Mana pirmā skola bija Daudzeses pamatskola. Mēs visi, arī skolotāji, bijām trūcīgi ģērbušies, bet dzīvojām ļoti draudzīgi. Biju ļoti maza augumiņa. Māte man notamborēja vīzītes, tēvs tām pašuva zolītes, jo apavu nebija. Somas arī nebija, tikai audekla kulīte. Dzīvoju internātā. Kad uznāca lietus, viss izmirka vai arī tintes pudelīte apgāzās — tādas bija manas skolnieces problēmas. Taču jau toreiz es nekad nenokāru degunu. Biju priecīga par pirmo kartona mugursomu. Mēs ar māsu vienmēr bijām tīri un glīti saģērbtas, un drēbes bija māmuļas šūtas.
Ar mīlestību atceros toreizējo skolas saimnieci Ausmu Stīpnieci, kura šoziem aizgāja mūžībā. Kad sestdienās no internāta taisījāmies mājās, Ausmiņa mani un pārējos bērnus vienmēr aplūkoja, kā esam apģērbušies. Viņai pašai bērnu nebija, tāpēc jaunāko klašu skolēnus viņa apčubināja kā savējos. Ziemā apsēja lakatu un uzvilka cimdiņus, pārbaudīja, vai nesals kājas, un tikai tad izlaida pa skolas durvīm. Neviens mūs nedalīja nabadzīgajos un bagātajos, pieaugušie un arī bērni bija labestīgi un viens otram centās palīdzēt.
Ar adatu rokā
— Kad sākāt adīt un tamborēt?
— Kopš vien atceros, man rokā bija adata. Zeķes sev noadīju, kad vēl nemācēju lasīt. Adīšanu un citus rokdarbus man iemācīja māte. Taču vēlāk es pati daudz ko apguvu. Kad mācījos 3. klasē, noadīju savu pirmo jaku. Ar krāsainiem diedziņiem izšuvu arī rakstiņus krekliņiem, apkaklītes un aprocītes kleitām.
Atceros, kā mātes māte, atbraukusi ciemos, iemācīja man bez stellēm, ar diviem kociņiem aust prievītes. Viens prievītes gals piesiets pie jostas, otrs — pie durvju kliņķa, un tā es audu.
Pastā ada un tamborē
Adīju arī skolas internātā. Tur vakaros pēc mācībām rokdarbus kopā ar meitenēm darināja arī skolotājas, kurām tāpat gribējās ko jaunu un skaistu uzģērbt. Tā mēs tikām pie vestēm, svīteriem un jakām. Un šis rokdarbu “niķis” man ir visu mūžu.
32 gadus nostrādāju par Sproģu pasta priekšnieci. Arī tad rokdarbs vienmēr bija līdzi. Tiklīdz visi darbi padarīti un telpā nav cilvēku, adīklis vai tamborējums rokā. Kā nāk apmeklētājs, rokdarbu iemetu atvilktnē vai papīrgrozā un avīzi virsū. Tā pie jauniem adījumiem tiku bieži.
Reiz kāda vietējā tante man aizrādīja — kā man neesot neērti tik bieži strādāt jaunās drēbēs? Kāpēc nevarot kā citas sievietes — nopirkt jau gatavu veikalā? Taču es negribēju pirkt to, kas katrai otrajai sievietei mugurā, gribēju tikai to, kas man vienai. Tāda esmu joprojām.
Iepazīstas ballē
— Kā iepazināties ar Visvaldi?
— Iepazināmies ballē turpat Daudzesē. Viņš kolhozā bija elektriķis un ļoti skaists puisis. Es strādāju Daudzeses skolā par skolotāju. Balle bija skaistajā klubā, kur notika lieli sarīkojumi.
Daudzus sabiedriskos pasākumus šajā klubā rīkoja toreizējais skolas direktors Vladislavs Antāns. Toreizējā ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja un vēlāk partijas sekretāre Marta Biķe šajos sarīkojumos vienmēr bija latviešu tautastērpā. Kā tas viņai izdevās, līdz šodienai nesaprotu. Tajos laikos taču šādas lietas kompartijas darbinieki nevarēja atļauties, taču Martiņa palika nemainīga — skaistā tautastērpā ar sudraba saktu pie krūtīm viņa bija gan izlaidumos un bērnības, gan pilngadības un valsts svētkos.
Emocijas uzvar prātu
Tā, ar Visvaldi dejodama, arī iedejoju laulībā. Viņš no mūsu ģimenes mazās būdiņas atveda mani uz saviem plašajiem “Ķēpsāniem”. 25. augustā būs jau 45 gadi, kā esam kopā. Esmu vīram ļoti pateicīga par to, ka viņš ļauj man darīt visu, ko gribu. Vienmēr jokoju, ka viņam jau dzīvam jāuzceļ piemineklis — par to, ka mani tik ilgus gadus spējis paciest.
Es neesmu prāta, bet emociju cilvēks. Visas manas dzīves pamatā ir emocijas un humors. Vīram tas jāpacieš, bet viņš ir gluži apmierināts, jo mums strīdu nekad nav bijis. Abi par visu izrunājamies, un viņš jau ir pieradis, ka ar mani strīdēties ir veltīgi. Tajā pašā laikā mēs viens otram neliedzam nodarboties ar sirdij tuvām lietām. Man ir rokdarbi un puķes, viņam — medības un bites.
Alkst pēc dabas
— Pa kuru laiku audzinājāt bērnus?
— Viņi paši auga. Tagad bērni saka — jūs jau mūs audzējāt, nevis audzinājāt. Protams, pastā es ļoti noguru. Visu dienu pavadīt telpā — man tā bija tīrā sodība. Tāpēc tagad, kad esmu brīva, man visvairāk patīk darboties ārā — dārzā, mežā vai siena pļavā. Es aizgūtnēm elpoju svaigo gaisu, priecājos par sauli, lietu, rasu un arī balto ziemu. Prieks par dabas daudzveidīgumu atdzīvojas manos darbos — izšūtajās gleznās.
Bērniem nu ir sava dzīve. Meita Sarmīte ir medicīnas māsa, audzina un skolo četrus bērnus. Dēls Andis absolvēja Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultāti un strādā par mežzini, viņam ir divi bērni. Kad bērni atbrauc ciemos, mums ir svētki. Vasarā “Ķēpsānos” dzīvo arī mazbērni, un viņiem te ļoti patīk.
Gudra kā pasaule
— Kā jūtaties 65 gadu vecumā?
— Esmu veca kā pasaule, varbūt arī gudra? Esmu taču vienkārša lauku sieva. Slikti nejūtos, jo nekādu dzīves problēmu man nav. Varbūt vienīgi tad, kad domās “nēsāju” savu jauno darbu. Pērku diegus, lieku kopā krāsas, gadās — kāds gabaliņš arī jāizjauc un viss jāsāk no gala. Šuju domās un sapnī redzu, kāda jaunā glezna būs. Vēl nevienu darbu neesmu pārdevusi, bet labprāt, ja man lūdz, veidoju izstādes. Nupat manas izšūtās gleznas aplūkoja skolasbiedri Daudzeses pamatskolas absolventu salidojumā.
Daru, ko gribu. Man nekā netrūkst, ir piepildījies sapnis no būdiņas pāriet uz “pili.” Ceļojumos vairs nebraucu, jo pasaulē jau daudz esmu redzējusi. Vislabāk jūtos mājās kopā ar Visvaldi, pašu sētā, kūtī kopjot mājlopus.
Diennaktī ir 24 stundas — kā cilvēks tās izmanto, tāda arī ir viņa dzīves kvalitāte. Būtu jau labi, ja diena būtu garāka, bet visu tāpat var izdarīt.
Pirmajā vietā ģimene
— Kādā secībā viss jūsu dzīvā ir sakārtots?
— Pirmajā vietā ir bērni un vīrs, otrajā — rokdarbi, trešajā — puķu audzēšana un daudz citu interesantu lietu.
Pirms četriem gadiem man bija liels pārdzīvojums, un es uzreiz izdomāju — kaut kas jādara, lai atgūtu līdzsvaru. Nolēmu pārkārtot mājas pagalmu. Aizkrauklē nopirku cementu, raku, nesu akmeņus, betonēju celiņus un veidoju puķudobes. Visu vasaru pirku un audzēju stādus. Man ļoti patīk puķudobes Aizkrauklē, no tām daudz ko esmu aizguvusi. Kad no rīta eju ārā pa durvīm, savam dārzam saku “Labrīt!” un vēlu jauku dienu. Man šķiet, ka puķes un kociņi pamāj pretī, tāpēc garastāvoklis man ir labs visu dienu. Pazūd sāpes, un slimības atkāpjas. Beidzot esmu saimniece savam laikam!
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Marija Upmale.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1942. gada 11. maijs, Daudzeses pagasta “Ielejas”.
IZGLĪTĪBA: vidējā — beigusi Jaunjelgavas vidusskolu.
DZĪVESVIETA: Zalves pagasta “Ķēpsāni”.
NODARBOŠANĀS: pensionāre, kura dara visu, ko pati vēlas.
ĢIMENE: vīrs Visvaldis, meita Sarmīte, dēls Andis, seši mazbērni, viens mazmazbērns.
VAĻASPRIEKS: rokdarbi, puķkopība, ēdiena gatavošana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
