Ja laimei krāsa būtu.
Ja laimei krāsa būtu
Ja laimei krāsa būtu,
Ne zila, ne zelta tā būtu,
Bet balta kā uzsnidzis
Sniegs,
Balts ausmā uzsnidzis
Sniegs —
Uz sliekšņa, uz ceļa,
Uz rūpēm…
***
Valoda
Valodai pietrūka vārdu?
Upes valodai nepietrūka
Viļņu vārdu, viļņu vizmu zilzaļu.
Ūdensrožu trauslajiem vārdiem
Vasara ezeros saziedēja.
Ugunsvārdus rudens debesīs bālās
Rakstīja rudens simts kļavlapu krāsās.
Cilvēku valodai pietrūka vārdu?
Pie dainu dziļumiem liecas
Senas gudrības dziļumā rāmā,
Sirmi valodas sili kur šalca.
Un kā zem rasainām pazarēm ejot,
Apbur valodas skanīgo rasu.
***
Aiz nakšu tumsām
Es nezinu, varbūt jau aizlaikos
Kā ziedlapas mēs vienā ziedā bijām —
Kas šķīra mūs aiz nakšu tumsām trijām?
Vēl atspīdumus atnes diena tos,
Ko daiļumam mēs līksmi iesvētījām —
Tie drebot mirdz aiz nakšu tumsām trijām.
Kam, mana dvēsele, tu ceļu pos?
Tai elpai, ko reiz mēness naktī mijām.
Tā kvēlo vēl caur nakšu tumsām trijām.
***
Mirdz zemes vaigs
Ai, aizturi elpu, dziļi ieklausies —
Dus zeme, dus.
Mums tuvu blakus Dievs ir apstājies
Gaišs, labs un kluss.
Un pāri laižas spārniem mirdzošiem
Kāds ķerubs maigs.
Dreb gaismā koki zariem noliektiem,
Mirdz zemes vaigs.
***
Sniegā
Cik viegli soļi sniegā,
Cik vieglas un baltas domas
Zem debesīm vieglām un baltām.
Pamestā pēda
Piesnieg,
Pamestā bēda
Apsnieg.
***
Liktenis
Uz delnas likteni manu
Jau tad bija rakstījis Dievs,
Kad, šūpulī dusot, plaukstās
Man skumji bij” paraudzījies.
Bija Dieva dziļajās domās
Mans liktenis sāpīgi justs —
Ir visu mūžu nu jānes
Man laime tava un krusts.
***
Ūdensroze
Zaļā dzelmē sapņojot snaudu,
Ne nakti, ne dienu jaudu —
Viļņi zaļi, viļņi sidraba trauca.
Rokās karstās es piepeši dusu —
Kas gavilēs kaisli un klusu
Mani ārā no dzelmes sauca?
Dreb ziedlapas. Līksmē un kvēlē
Divas elpas skurbīgā spēlē
Par vienu drīz sajaukties tiecas.
Kaist tumša uguns man pāri —
Manu dzelmes valgumu kāri
Mute slāpusi izdzert nu liecas.
***
Divu cilvēku nakts
Kaut tā vienmēr pie manis
Tava dvēsele būtu —
Tu teici man sadrebot kluss.
Zvaigzne starojot krāšņa
Iekrita mūžības dzelmē —
Ilgi vēl mirdzēja ceļš.
Ak, debess, — es gribēju saukt,
Kādu pilnību cilvēkam dāvā!
Bet lūpas man aizvēra nakts.
Mēmām un karstām tām pāri
Noliecās starojot skaista
Divu cilvēku nakts.
Krāšņākā nakts.
***
Kur viņa ir?
Laime? Kur viņa ir?
Tajā mazajā mirklī,
Kad mūsu elpas
Vēl nesaskaras.
Tajā klusumā,
Kad mūsu domas
Runā bez vārdiem.
Tajā stundā,
Kad, aizturot elpu,
Mūsu dvēseles klausās
Lielo
Tuvuma dziesmu.
