Laiku pa laikam dažādas pētniecības organizācijas publicē diezgan interesantus un, manuprāt, ne visai ticamus datus par dažādām dzīves norisēm.
Laiku pa laikam dažādas pētniecības organizācijas publicē diezgan interesantus un, manuprāt, ne visai ticamus datus par dažādām dzīves norisēm. Piemēram, nesaprotu, kā aptaujājot var izmērīt laimes un nelaimes mēru! Tas taču katram cilvēkam ir citādāks, un domas dažkārt mainās pat ne pa dienām, bet — stundām. Latvijas iedzīvotāji ir vieni no neapmierinātākajiem ar dzīvi Eiropas valstu vidū, liecina viens no pēdējiem vides aizsardzības organizācijas “Friends of Earth” un organizācijas “Nef” veiktajiem pētījumiem par Eiropas “laimīgās planētas indeksu”. Tas veidots no trīs rādītājiem — apmierinātību ar dzīvi, paredzamo mūža ilgumu un resursu izmantošanu. Nu pilnīgi loģiski, — nodomāju, droši vien aptaujāja pensionārus, un ar tādiem smieklīgiem grašiem, kuru nosaukums ir pensija, nudien nevar būt apmierināts. Taču pārsteidza tas, ka līdzās Igaunijai, kura ir visnelaimīgākā valsts Eiropā, saraksta lejasgalā ir arī Luksemburga — valsts, kurā minimālā alga ir aptuveni 10 reižu lielāka nekā Latvijā. Ar apmierinātības sajūtu laikam ir tāpat kā ar saldumiem — ja tos pārāk pieēdas, tie šķebina.
Pasaulē ir lietas, kuras nespējam grozīt, lai arī redzam, ka notiek netaisnība. Bet dzīvot mūžīgā neapmierinātībā arī nav prāta darbs. Diemžēl arī brīnumi kā Japānā, kur kāds labdaris tualetēs atstāja naudu, notiek reti. Acīmredzot, lai būtu laimīgs, jābūt īpašam talantam.
Kad “Staburaga” redakcijā kā vējš iedrāžas liliju selekcionārs Jānis Vasarietis — zinam, ka viņa ceļasomā nebūs sūdzību vai vaimanu par grūto dzīvi, jo pasaulē taču notiek tik daudz interesantu lietu! Šķiet, viņa kabatā varētu nebūt ne graša, bet kamēr vien pasaulē ziedēs lilijas, viņam viss pārējais būs otršķirīgs. Zinu, ka par nelaimīgu sevi neuzskatīs arī kāda pensionāre, kura izgājusi Sibīrijas moku ceļus. Dzīvot brīvā Latvijā — tā viņai ir lielākā laime. — Esmu priecīga un laimīga, ka dzīvoju visskaistākajā pilsētā — tā pēc svētkiem teica kāda lasītāja par Aizkraukli. “Ne tik daudz iegūt to, ko vēlaties, kā gribēt to, kas jums pieder” — tā laimi definējis Haimens Šahtels. Un šādai laimei vajadzīgs īpašs talants.
