Kad martā publicējām interviju ar Aizkraukles pilsētas pirmo jaundzimušo pilsoni Inesi Vīksni (Romancāni), ievietojām arī fragmentu no 1967. gadā iznākošā žurnāla “Liesma” viduslapas, kurā bija fotogrāfijas un apraksts par jaunāko Latvijas pilsētu.
Kad martā publicējām interviju ar Aizkraukles pilsētas pirmo jaundzimušo pilsoni Inesi Vīksni (Romancāni), ievietojām arī fragmentu no 1967. gadā iznākošā žurnāla “Liesma” viduslapas, kurā bija fotogrāfijas un apraksts par jaunāko Latvijas pilsētu. — Man mājās arī saglabājusies lapa no šī žurnāla, jo tajā publicēta mūsu kāzu fotogrāfija — toreiz kolēģiem teica Mihails Dešovijs, kura laulības ilgums mērojams ar pilsētas vecumu.
Kad viesojos Tamāras un Mihaila Dešoviju ģimenē, pa māju rosījās vien saimniece ar mazdēlu, jo vīru tikko bija pavadījusi tālā ceļā uz Ukrainu. Tur ir viņa dzimtas saknes. Vīram Ukrainā dzīvo māmuļa, kurai nule apritējuši 102 gadi.
Mīlestība pāri visam
Tamāra Alferova Stučkas ciematā ieradās, kad mācījās 7. klasē, jo uz šejieni kā labu speciālistu darbā norīkoja tēti. Līdz tam ģimene dzīvoja Preiļos.
Kas zina, kā izveidotos Tamāras dzīve, ja nebūtu tās liktenīgās balles kultūras namā. Tā bija augustā — celtnieku dienā. Pēc koncerta uz balli palika arī 10. klases skolniece Tamāra. Toreiz viņu uz deju uzlūdza simpātisks tumšmatis Mihails. Viņš bija no Kijevas, atsūtīts uz jaunceļamo pilsētu strādāt par autovadītāju. Ukraiņu puisim meitene tā “iekrita” sirdī, ka šeit viņš atgriezās arī pēc darba līguma izbeigšanās. Tamārai kā labākajai skolniecei pēc vidusskolas beigšanas bija rekomendācija studijām Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburgā). Taču meitene tobrīd par studijām nedomāja, jo pāri visam bija mīlestība. Tamāra sāka strādāt Daugavas HES kaskādes noliktavā.
Gan prieks, gan bēdas
Nu jau aizritējuši 40 gadu, kopš nodibinājās Dešoviju ģimene. Kāzas nebija lielas — vairums viesu bija kolēģi. Jaunizveidotās Stučkas pilsētas pirmā pāra laulību reģistrēja 14. janvārī dzimtsarakstu nodaļā, kura toreiz bija tagadējā mākslas skolā. To vadīja Zinaida Burbo. Īpaši apsveikumi no pilsētas vadības gan pirmajam pārim nebija, vien bija ieradies žurnālists no žurnāla “Liesma”.
Tamāras un Mihaila laulība ir bērniem svētīta — ģimenē piedzima divi dēli un divas meitas. Tagad viņu ģimenes pulks kļuvis krietni lielāks — ir jau astoņi mazbērni. Pirms pāris gadiem ģimene pārdzīvoja smagu likteņa triecienu — traģiski gāja bojā vecākais dēls.
Kā draudzīga ģimene
Mihails visu mūžu nostrādājis par autovadītāju, tagad ir pensijā, bet turpina vēl strādāt SIA “Nelss”.
Kad bērni bija mazāki, Tamāras kundze strādāja bērnudārzā “Saulīte” par audzinātāju. Ar lielu mīlestību viņa atceras savus darba gadus “Preses apvienībā”, kurā viņa nostrādāja 26 gadus. Kolektīvs bija kā draudzīga ģimene, un vēl tagad bijušās darbabiedrenes neaizmirst viena otru gan svētku brīdī, gan skumjos mirkļos. Kolektīva dvēsele bija uzņēmuma vadītāja Anna Pečūrina. Viņa bija nenogurstoša kulināre, un kolēģes vienmēr pārsteigusi ar kādu interesantu ēdienu. Ar šo “slimību” viņa aplipinājusi arī darbabiedrenes, arī Tamāru, tāpēc rudenī tiek konservēts un vārīts uz nebēdu. Kopš “Preses apvienības” likvidācijas Tamāras kundze saimnieko mājās, vasarā darba netrūkst dārzā. Vairāk laika sanāk arī mazbērniem. Vecākai mazmeitai, kura šogad ies 12. klasē, jau 18 gadu, jaunākajai — četri.
Nav svarīga tautība
Kad jautāju Tamāras kundzei, ko viņa domā par jauktajām laulībām, viņai atbilde nav kabatā jāmeklē. Viņa saka: “Ne jau valodas barjera, tautība vai ādas krāsa ir noteicošais faktors labām attiecībām. Galvenais ir un paliek cilvēka raksturs.” Un viņai šī atziņa nav no gaisa ņemta, bet pašas piedzīvota. Tamāra piedzima ģimenē, kurā māte ir latviete, bet tēvs — krievs, pati viņa apprecējās ar ukraini, meita, kura dzīvo Lielvārdē, ir precējusies ar Nigērijas pilsoni. Tamāras kundze neslēpj, ka, uzzinot par meitas lēmumu precēties ar tumšādaino, sākumā bijusi pret šīm laulībām. Tagad viņa domas mainījusi un saka: “Es labāku cilvēku par viņu iedomāties nevaru. Viņš ir mācītājs, un viņu ģimenē aug trīs bērni. Novēlu, lai katram būtu tāda ģimene, kāda ir manai meitai!”. Dešoviju mazbērni runā gan latviski, gan krieviski, gan angliski.
Tamāras kundze neizprot tagadējās jaunatnes vēlmi neprecēties, bet dzīvot civillaulībā. Viņa tādus eksperimentus neatzīst. Ja ir mīlestība, tad jāprecas, ja nav — kāpēc tad jādzīvo kopā?
Pirmajā vietā — ģimene
Ir teiciens, ka sievai ģimenē jābūt kaklam, kurš groza galvu — vīru. Tamāra teic, ka šis teiciens, viņasprāt, nav tālu no patiesības. Viņa vīrā vienmēr redzējusi stingru balstu — ne viņam uz svešiem brunčiem vilcis, ne uz “zaļo pūķi”. Viņam vienmēr pirmajā vietā bijušas rūpes par ģimeni. Ir jau gadījies kādreiz arī sastrīdēties, pat nerunājuši kādu dienu, bet tie esot bijuši maznozīmīgi strīdi. Ja vīrs kaut ko izdomā, viņš vienmēr pajautā arī sievas viedokli. Par galveno laimīgas ģimenes priekšnoteikumu Tamāras kundze uzskata cieņu vienam pret otru, arī prasmi piekāpties.
Vislabāk Aizkrauklē
Kad gatavojušies kāzām, Mihails jauno sieviņu vedis iepazīstināt ar saviem radiem Ukrainā. Tad nu visi radi nākuši skatīties, kāda tad ir līgaviņa no Latvijas. Sākumā vīrs ļoti vēlējies ģimenes ligzdu vīt Ukrainā, bet Tamāra par to negribējusi ne dzirdēt. Viņa iemīlējusi Aizkraukli un par pārcelšanos uz citurieni nekad nav domājusi, lai arī kādus labumus viņai solītu. Arī vīrs te iedzīvojies, pilsēta kļuvusi sirdij mīļa, varbūt tāpēc, ka bijis klāt tās dzimšanas brīdī. Arī tagad, būdams Ukrainā, bieži zvana, gaida mirkli, kad varēs atgriezties mājās.
Tamāras kundzei nav vienas noteiktas mīļas vietas pilsētā, viņai te patīk viss. Prieks, ka pilsēta ar katru dienu kļūst skaistāka, mājīgāka, ziedošāka. Prieks arī par to, ka salabots ceļš uz “Ziediem”.
Visapkārt labi cilvēki
Šonedēļ, kad notiek pilsētas un novada jubilejas kulminācijas svētki, jautāju Tamāras kundzei, ko viņa vēlētu pilsētai. Ilggadējā aizkraukliete saka: ” Vēlētos, lai cilvēki sargātu to, kas izdarīts, lai cienītu citu darbu. Īpašs vēlējums arī gados vecākiem ļaudīm: ejiet biežāk ciemos viens pie otra un esiet labsirdīgāki!”
“Mums vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki,” sarunas nobeigumā saka Tamāras kundze. Bet varbūt patiesība ir teicienam: “Ar kādām acīm raugies pasaulē, ar tādām pasaule raugās tevī”.
