Savu tuvāko cilvēku pulkā ievērojamu dzīves jubileju šodien svin koknesiete Ļubova Brakša — viņa var lepoties ar 90 mūža gadiem.
Savu tuvāko cilvēku pulkā ievērojamu dzīves jubileju šodien svin koknesiete Ļubova Brakša — viņa var lepoties ar 90 mūža gadiem. Sirmā kundze apsveicējus sagaida un pavada ar bučām, vēlot dzīvot saskaņā ar Dievu.
Todien, kad viesojos pie Ļubovas kundzes, mājā jau valdīja rosība lielās jubilejas gaidās. Par savu māmuļu vairāk pastāstīja meita Anna, kuras ģimenē jubilāre dzīvo.
Raiba valodiņa
Ļubova Brakša dzimusi Baltkrievijā, bet uz Latviju pārcēlusies dzīvot 20 gadu vecumā. Te viņa satika savu vīru Hermani, un abu ģimenē piedzima meita Anna. Lielu mūža daļu jubilāre nodzīvoja Alūksnes rajona Trapenē, strādādama lauku darbus kolhozā. Vēlāk viņa pārcēlās pie meitas uz Koknesi.
Šobrīd jubilāre mīt mūžīgās jaunības viducī, jo viņai ir seši mazbērni un astoņi mazmazbērni. Daži dzīvo citur, bet vairums — turpat Koknesē.
Annas kundze atceras, ka bērnībā allaž apskaudusi draudzeni, kurai bijusi gan māsa, gan brālis, bet viņai — nekā. Tāpēc nolēmusi, ka pašai būs liela ģimene. Viņa teic, ka novecot patiešām nav laika, ja apkārt ir tik daudz jauniešu un mazu bērnu. Turklāt mājā dzirdamas sarunas dažādās valodās — pa kādam vārdam baltkrieviski, latviski, krieviski un arī vāciski, jo šobrīd viesos atbraukusi arī jubilāres mazmeita, kura ar bērniem dzīvo Vācijā. Vecvecāki nopūšas, ka ar mazbērniem grūti saprasties, jo vācu valodu viņi neprot. Toties brālēnu un māsīcu vidū valodas nezināšana grūtības nesagādā.
Ilgi gaidīta tikšanās
Arī jubilāre nākusi no piecu bērnu ģimenes. Visas trīs viņas māsas jau aizsaulē, bet brālis dzīvo Baltkrievijā.
— Pēc pārcelšanās uz Latviju mammai zuda saikne ar savu ģimeni, jo sākās karš un cilvēki izklīda. Vēlākajos gados mēģinājām sameklēt savus radiniekus, bet tas tomēr neizdevās. Tikai krietni vēlāk noskaidrojām, ka viena mātes māsa dzīvo Skrīveros, otra — Daugavpilī, bet trešā — Rīgā. To, kura bija Skrīveros, mēs vēl paguvām satikt, bet pārējās ne. Devāmies arī uz Baltkrieviju cerībā satikt kādus radiniekus, bet arī bez panākumiem, lai arī mammas brālis bija milicijas darbinieks. Tad nejauši kāds taksometra šoferis atcerējās šo cilvēku un aizveda mūs pie viņa. Tā arī māsa ar brāli satikās, — atceras Annas kundze.
Svētība visam mūžam
Lai arī jubilārei jau plecos devītais gadu desmits, viņa vēl ir mundruma pilna, un kā teic meita Anna — dod Dievs katram tādu dzīvi nodzīvot! Veselība māmuļai turas, ārstu un zāļu palīdzību nevajag. Pēdējos divus gadus gan pasliktinājusies redze, tāpēc labprātāk viņa uzturas telpās.
— Pirms tam viņa bez pūlēm adīja un darīja citus rokdarbus. Turklāt visus rakstus viņa zināja no galvas un nekad otreiz neatkārtoja. Adījumi viņai bija ļoti skaisti — ar izdomu. Tie lielākoties dāvināti mazbērniem un mazmazbērniem, — stāsta jubilāres meita.
Savulaik Ļubovas kundze bijusi cienīta saimniece, kura šo prasmi tālāk nodevusi savas dzimtas sievietēm. Tagad viņas ir tās, kuras gatavo svētku cienastu savai māmuļai, vecmāmuļai un vecvecmāmuļai.
Jau vairākus gadus Ļubova Brakša ir Kokneses luterāņu baznīcas draudzē. Šobrīd gan uz dievnamu sirmā māmuļa vairs nevar aiziet, bet Dieva vārds viņai ir svarīgs, jo tas svētījis viņas bagāto mūžu.
