— Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem piešķir pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu.
— Nesaprotu, pēc kādiem kritērijiem piešķir pilsētas Goda pilsoņa nosaukumu. Manuprāt, tas jau sen pienāktos man, tikai nezinu, kāpēc atbildīgās amatpersonas izliekas to neredzam.
Nu padomājiet paši: kurš vēl tik regulāri rūpējas par kārtību pilsētā kā es? Katru dienu pārbaudu atkritumu tvertnes un savācu visu tukšo stikla taru. Ja gadās arī kāds vērtīgs metāllūznis, pievācu arī to. Domājat tas ir viegls darbs — nekā nebij! Turklāt es to daru brīvprātīgi, un mani pilntiesīgi var uzskatīt par pilsētas sanitāru, kurš attīra pilsētu no liekas, nevajadzīgas mantas.
Daudz cilvēku maksā lielu naudu, lai aprunātos ar psihologu un lūgtu padomu, kā rīkoties sarežģītā situācijā. Toties es padomus dodu bez maksas. Pie manis nav pat rindā jāpierakstās — tā teikt, parkā uz soliņa esmu sasniedzams visiem tautas slāņiem. Protams, vislabākais variants, ja klients atnāk ar pudeli alus vai kaut ko stiprāku.Tad mēs varam parunāt ne tikai par sliktajiem kaimiņiem, briesmīgo sievu, ber arī par globālākām problēmām. Pēc diskusijas ar mani sarunu biedri parasti kļūst tādi pacilāti un jautri.
Ir cilvēki, kuri mani sauc par dzērāju, bet tas ir absolūti greizs vērtējums. Patiesībā esmu cīnītājs pret jaunatnes nodzeršanos. Man jau pāri pusmūžam — iekšas norūdītas un zaudēt nav ko. Taču jaunos nepieredzējušos organismus alkohols taču sagandē. Ar katru manu izdzerto litru kādam zaļoksnam jaunietim tiek mazāk.
Avīzēs bieži raksta par ģimenēm, kurās bērni iet vecāku pēdās. Dīvaini gan — kāpēc par mums nav interesējies neviens žurnālists. Es taču arī eju savu senču pēdās.
Tiešām nesaprotu, kad mūsu amatvīri ieraudzīs patiesos pilsētas Goda pilsoņus?
