Svetlana Šabļevska ar vīru Leonu un pieciem nepilngadīgiem bērniem pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Amerikā.
Svetlana Šabļevska ar vīru Leonu un pieciem nepilngadīgiem bērniem pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Amerikā. Šobrīd ģimene viesojas Neretā pie radiniekiem. Aicinot Svetlanu uz sarunu, atbildi jautājumam kāpēc? — jau zināju — tā bija bezcerība, kas toreiz daudzbērnu ģimeni spieda pamest Latviju, tomēr lūdzu dalīties Svetlanu savās pārdomās. Sarunā piedalījās arī viņas vīrs Leons un labākā draudzene Ona, kura dzīvo Neretā.
Aizbraukt nebija viegli
— Pastāstiet, kā dzīvojāt Neretā pirms aizbraukšanas uz Ameriku?
— Strādāju Neretā par pavāri, vīrs — celtniecībā Rīgā. Kad piedzima jaunākie bērni — Karīna un Maksims, dzīvoju mājās un rūpējos par viņiem. Vīrs Neretā nevarēja atrast piemērotu darbu, lai varētu uzturēt ģimeni, bija laiks, kad brauca peļņā pat uz Sibīriju. Ar katru brīdi arvien vairāk sapratām — jāmeklē izeja no bezizejas. Tolaik vīra radi jau bija pārcēlušies uz Ameriku, aicināja arī mūs. Lēmumu nepieņēmām vienā dienā, šaubījāmies, cerējām, ka tepat Latvijā varēsim izaudzināt bērnus un nodrošināt viņiem nākotni.
— Tomēr izlēmāt aizbraukt. Kas palīdzēja pieņemt šo lēmumu?
— Pamest vietu, kurā esam izauguši, kur piedzimuši bērni, bija ļoti grūti. Liekas, bērni to uztvēra vieglāk — viņi bija dzirdējuši radinieku stāstus par to, ka tur, Amerikā, ir daudz labāka dzīve, lielākas iespējas. Bērni neiebilda, viņi to uztvēra normāli — kur ir vecāki, tur jābūt arī bērniem. Lēmumu aizbraukt pieņēmām pēc tam, kad sapratām, ka mums un bērniem nepiešķirs Latvijas pilsonību. Neraugoties uz to, ka Latviju uzskatām par savu dzimteni, mēs nebijām pilntiesīgi iedzīvotāji. Nebija skaidrs, kādi pārbaudījumi mūs kā nepilsoņus vēl sagaida. Vieglāk aizbraukt bija tāpēc, ka Amerikā jau dzīvoja vīra radi. Tas iedrošināja. Galvenokārt uztraucāmies par valodu — abi ar vīru nepratām angļu valodu, jaunākie bērni prata mazliet, bet vecākās meitas Nellijas labās angļu valodas zināšanas mums ļoti palīdzēja.
Pirmajā vietā — darbs
— Kā jūsu ģimeni uzņēma Amerikā?
— Valsts ļoti daudz palīdzēja. Amerikā ir tā — ja dokumenti ir kārtībā, ja valstī esi likumīgi, tad varas iestādes ir ļoti atsaucīgas, pretimnākošas. Mums piešķīra labiekārtotu dzīvojamo platību, par kādu Latvijā pat nesapņojām. Pirmajos mēnešos valsts palīdzēja maksāt īri par dzīvokli, tas bija apmēram 900 dolāru mēnesī. Palīdzēja bērniem iegādāties apģērbu un pārtiku. Ir daudz dažādu programmu, kurās iesaista iebraucējus un palīdz “nostāties uz kājām”. Jutām lielu atbalstu arī no cilvēkiem, ar kuriem kopā strādājām.
— Kā pelnījāt iztiku ģimenei?
— Abi ar vīru pirmos trīs mēnešus pēc pārcelšanās uz Ameriku mazgājām mājas. Tas ir slikti apmaksāts darbs, turklāt arī grūts. Pelnījām tikai sešus dolārus stundā, tā nostrādājām pirmos trīs mēnešus. Apmeklēju angļu valodas kursus, mācījos valodu un drīz saņēmu piedāvājumu uzkopt apkārtnes mājas. Šobrīd man pašai ir savs bizness, nodarbojos ar māju uzkopšanu un piepelnos arī kā sociālā darbiniece — kopju vecļaudis.
— Viegli iedzīvojāties svešajā vidē?
— Vīrs drīz sāka strādāt firmā, kas nodarbojas ar grīdas segumu ieklāšanu un kopšanu birojos, pēdējos gadus viņš strādā uzņēmumā “Microsoft”, tas ir ļoti labi apmaksāts darbs. Bija grūti pierast, ka no rītiem ļoti agri jāceļas. No mājām jāizbrauc piecos sešos no rīta, jo vairākas stundas jāpavada ceļā, lai darbā nokļūtu laikus. Tas ir raksturīgi amerikāņiem — viņiem neinteresē, ka ir sastrēgumi vai citi iemesli — ja vairākas reizes nokavē — darbā vari vairs neierasties. Vieglāk iedzīvoties svešumā palīdzēja apziņa, ka mūsu darbam ir jēga — mēs varam labāk dzīvot, varam rūpēties par ģimeni un valstij esam svarīgi.
— Var teikt, ka pārsteidza amerikāņu laipnā uzņemšana un palīdzība?
— Jā! Ierodoties Amerikā, nepārzinājām ne viņu likumus, nezinājām arī savas tiesības. Bijām izbrīnīti, ka, vēršoties iestādēs, cilvēki bija laipni, vienmēr palīdzēja un izstāstīja, kas mums likumīgi pienākas. Jutāmies aizsargāti, nebija sajūtas, ka esam atstāti likteņa varā. Pārsteidza arī tas, ka Amerikā cilvēki daudz tiesājas. Piemēram, ja autovadītāju aptur policija par kādu pārkāpumu, bet viņš uzskata, ka tiek nepatiesi apvainots, viņš var vērsties tiesā. Daudzi to izmanto, un tas pierāda, ka valsts rūpējas par iedzīvotājiem.
Algu aploksnē nesaņem
— Vai daudz jāstrādā, lai varētu labi dzīvot?
— Amerikā labi dzīvo tie, kuri daudz strādā. Ja cilvēks vēlas, var strādāt papildstundas vai vairākās darbavietās. Tikai Amerikā, salīdzinot ar Latviju, viss notiek likumīgi. Amerikāņi nevar iedomāties, ko nozīmē saņemt algu aploksnē — viņiem nodokļi ir paši par sevi saprotami, tas ir pamats, uz kura balstās valsts labklājība. Lielākoties ģimenēs ir tā — darbdienās visi no agra rīta līdz vēlam vakaram strādā, kopā ar ģimeni var pavadīt tikai brīvdienas. Cilvēkiem ir motivācija strādāt — divreiz gadā mums palielina algas un, ja uzņēmums ir ieinteresēts, lai pie viņa paliek kāds darbinieks, tas vēl vairāk palielina atalgojumu.
— Runājat skaidrā latviešu valodā, kā izdevies to neaizmirst?
— Ikdienā ar jaunākajiem bērniem runāju angliski, ar vīru — krieviski, bet ar vecākajiem bērniem — latviski. Vīrs latviešu valodu jau vairs nepārvalda, tas tāpēc, ka strādā kopā ar krievu tautības cilvēkiem.
— Vai Latvija mainījusies septiņu gadu laikā?
— Pārmaiņas manāmas gan lielpilsētās, gan Neretā. Apkārtne kļuvusi sakoptāka, tīrāka. Atbraucot uz Neretu, redzu, ka cilvēki, kuriem ir bijis gribasspēks, daudz sasnieguši. Nespēju vairs iedomāties, kā cilvēki var dzīvot pussagruvušās mājās, kurās nav ne ūdensvada, ne tualetes. Arī vietējie cilvēki ir ļoti mainījušies — raugās nākotnē, nav tādas bezcerības, kā pirms septiņiem gadiem, kad braucām prom. Svarīgākais ir nezaudēt ticību sev un saviem spēkiem. Ieejot veikalā, pētījām pārtikas produktu cenas. Tās ir gandrīz tādas pašas kā Amerikā, ir tikai viena atšķirība — ar tādu algu, kādu saņemtu Latvijā, mūsu ģimene neizdzīvotu.
— Kā pietrūkst visvairāk, dzīvojot citur?
— Latvijas dabas. Man te ļoti patīk, un pēc tā es skumstu. Lai gan tagad, viesojoties Latvijā, man trūkst to dzīves apstākļu, pie kuriem jau esmu pieradusi. Pietrūkst arī draugu, radu, jo Amerikā lielākoties tiekamies tikai ar darba kolēģiem, bet brīvo laiku pavadām ģimenes lokā.
— Sekojat līdzi notikumiem?
— Regulāri lasām ziņas internetā, visbiežāk — interneta avīzē “Čas”. Kad uzzinājām, ko ievēlēja par jauno valsts prezidentu, bijām neizpratnē — kā ārsts var vadīt valsti? Domāju, ka viņš nav īstais cilvēks šim atbildīgajam amatam.
Pie plīts vairs nestāv
— Kādus svētkus svinat Amerikā?
— Lielākie svētki ir 4. jūlijā, kad svin Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības dienu. Cilvēki priecājas, svin un šauj salūtu gandrīz katrā mājā līdz vēlai naktij. Ziemassvētkos amerikāņi tērē tik daudz naudas, cik visos pārējos gada svētkos kopā. Apdāvina radus, draugus, kaimiņus, galvenais, lai visi būtu priecīgi. Arī Lieldienas ir tikpat populāras kā Latvijā, tad vairāk uzmanības pievērš bērniem. Viņi pilsētu parku zālājos lasa šokolādes olas un zaķus, ko sagādājusi pašvaldība. Tomēr lielākais ieguvums ir tas, ka visās valsts svētku dienās nav jāstrādā un jāiet uz skolu, tās ir oficiālas brīvdienas, laiks, kas var būt kopā ar ģimeni.
— Vai varat atļauties sev sievišķīgas izklaides?
— Skaistumkopšana ir ļoti dārga. Frizētavas apmeklējums izmaksā vidēji 100 dolāru. Amerikāņu sieviete lielākoties ģērbjas ļoti vienkārši un neuzkrītoši, lai būtu ērti. Tādas drēbes ir lētas, bet, ja vēlas staigāt firmas apģērbā, jārēķinās ar lielām summām. Amerikāņi daudz naudas netērē skaistumkopšanai vai apģērbam, viņi naudu iegulda darījumos — biržās, akcijās, lai nauda “strādā”. Daudz tērē ceļojumiem, un viņiem patīk labi paēst.
— Vai esat jau pieraduši pie viņu ēdiena?
— Arvien vairāk gatavojam ātrās uzkodas, pusfabrikātus, ko vajag tikai uzsildīt mikroviļņu krāsnī. Vairs nav laika stundām ilgi stāvēt pie plīts un gatavot ēdienu, kā tas bija Latvijā. Arī bērniem vairs negaršo tāds ēdiens, viņi labprātāk izvēlas picu, hamburgerus, sviestmaizes.
— Vai pieļaujat domu, ka kādreiz varētu atgriezties Latvijā?
— Esam par to domājuši, un viss ir iespējams, ka vecumdienās varētu dzīvot Latvijā. Bērni gan vairs to nevēlas. Nesen runāju ar vecāko meitu Nelliju, un viņa sacīja, ka nespēj iedomāties, ko Latvijā varētu darīt, kā dzīvot. Ar Neretu man un manai ģimenei saistās atmiņas par lieliskiem cilvēkiem, kuri nekad nepazudīs no mūsu sirdīm — bērnu ārsti Zintu Kamolu, kura palīdzēja grūtos brīžos ar saviem padomiem, kad bērni slimoja. Nekad vairs neesmu sastapusi tik pašaizliedzīgu un gudru ārsti. Vēl mūsu ģimenes gaišākās atmiņas ir par Neretas vidusskolu, skolotājiem, kuri mācīja un palīdzēja mūsu bērniem. Dzīvojot Amerikā, sapratām, ka te ir ieguldīts pamatīgs darbs, paldies par to!
***
Svetlana sarunā atklāj, ka jaunākie bērni nākamreiz droši vien vairs nebrauks uz Latviju — jau tagad nevarot sagaidīt, kad būs jābrauc mājās. Vecākā meita Nellija ir apprecējusies un jau divus gadus dzīvo Čikāgā, ar ģimeni lielā attāluma dēļ tiekas vien pāris reižu gadā. Pēc sarunas ar Svetlanu vēl vairāk apstiprinājās manas domas — viņa ir drosmīga, uzņēmīga, enerģiska sieviete, kura arī Latvijas nākotnei būtu varējusi dot burvīgu ģimeni. Nav vietas pārmetumiem, ka ģimene atstāja Latviju, labāku dzīves apstākļu dēļ. Latvija ir viņu sirdīs, atmiņās un fotogrāfijās, jo cilvēki, kuri nemīlētu šo valsti, diez vai tērētu sešus tūkstošus dolāru lidmašīnas biļetēm, lai pastaigātos pa dzimtās Neretas lietū izmirkušajiem ceļiem. Tas ir kaut kas daudz vairāk.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Svetlana Šabļevska.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gada 20. februāris, Jēkabpils rajona Rites pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DZĪVESVIETA: Amerikas Savienotās Valstis, Vašingtonas štats, pilsēta Monroe.
NODARBOŠANĀS: ir savs māju tīrīšanas bizness, strādā arī kā sociālā aprūpētāja.
ĢIMENE: vīrs Leons, pieci bērni — Nellija, Diāna, Kristīne, Karīna un Maksims.
VAĻASPRIEKS: ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
