Notika ikmēneša menedžeru sapulce. Vadītājs kā vienmēr stāstīja par paveikto, norādīja uz trūkumiem un nepilnībām, paslavēja veiksmīgākos un kritizēja atpalicējus.
Notika ikmēneša menedžeru sapulce. Vadītājs kā vienmēr stāstīja par paveikto, norādīja uz trūkumiem un nepilnībām, paslavēja veiksmīgākos un kritizēja atpalicējus. Sandra satraukti švīkāja papīra lapu — te uzzīmēja aplīti, te smieklīgu cilvēciņa sejiņu, tad piezīmēja vēl matiņus, pēc tam apaļas brillītes…
Viņa zināja savas nodaļas mēneša rezultātus — tie nebija iepriecinoši. Tas vēl ir pārāk maigi teikts — tie bija viszemākie jau vairākus mēnešus. “Nu, ko,” Sandra virpināja domu pavedienu, “no katras bezizejas ir vismaz divas izejas”. Par abām viņa jau bija padomājusi savlaicīgi, taču abas diez kā nepatika. Rakstīt atlūgumu negribējās, sodīt cilvēkus ar rājienu — jau izmēģināts. “Ko vēl?” Sandra izmisīgi prātā centās noformulēt pirmos teikumus un gaidīja savu uzstāšanās kārtu.
Viņa tik ļoti bija iedziļinājusies savās pārdomās, tik saspringti gatavoja savu runu, ka palaida garām informāciju par sporta svētkiem. Vadītājs izstāstīja, kur tie notiks, kā jāreģistrējas dalībniekiem un nosauca komandu izmitināšanās vietas. Kad vadītājs izstāstīja sagatavoto informāciju, viņš vēlējās zināt, vai ir kādi jautājumi.
Sandra pamodās kā no miega, sadzirdēja teikumā pēdējo — vai kādam ir ierosinājumi? Un tad viņa teica: “Atļaujiet iebilst…” Pārējie sapulces dalībnieki neizpratnē skatījās uz Sandru — par ko gan viņa vēlējās iebilst?
