No vēlētāja dienasgrāmatas. Manuprāt, dažādas vēlēšanas, referendumus un parakstu vākšanas Latvijā būtu jārīko biežāk.
No vēlētāja dienasgrāmatas
Manuprāt, dažādas vēlēšanas, referendumus un parakstu vākšanas Latvijā būtu jārīko biežāk. To gaitā kļūst skaidrs, kas ir kas. Stendzenieka un Liepnieka kungu veiksmīgi aizvadītie vēlētāju smadzeņu skalošanas pali apsīkuši un noplakuši, priekšplānā paliek valdošo politiķu darbi, vārdi, žesti. No tiem var izdarīt secinājumus.
Valdība par vienu dienu apsteidza Saeimas darba atsākšanu un Satversmes 81. panta kārtībā pieņēma lēmumu ar likuma spēku par valsts tiesībsargājošo specdienestu kontroli. Oficiālais skaidrojums tik steidzīgai lēmuma tapšanai — jāsakārto šo dienestu uzraudzība, sadarbība, virsvadība. Bet būtība, par kuru valdošās koalīcijas politiķi klusē, ir pavisam citur: oligarhiem — partiju finansētājiem — gauži rūp ieskatīties KNAB, SAB un Ģenerālprokuratūras dokumentos, lai laikus iegūtu informāciju, ko šie dienesti jau zina un ko vēl meklē par viņu finanšu darījumiem un to likumību. Būs informācija — būs pasākumi draudu neitralizācijai.
Ne velti vēl nesen premjers
A. Kalvītis valstij svarīgu jautājumu risināšanas vietā savu dārgo laiku, enerģiju un varu veltīja konfliktam ar KNAB priekšnieku A. Loskutovu, lai par jebkuru cenu saglabātu darbu KNAB ierēdnim Ilmāram Bodem. Varēja noprast, ka I. Bode bija “ārštata” informators, kas premjeram nodrošināja ziņas par KNAB operatīvajām iestrādēm, pirms to oficiālie rezultāti sasniedza Valsts drošības padomi. Šādas ziņas visvairāk interesēja tos, kuru rosīšanās finanšu jomā bija KNAB un Ģenerālprokuratūras darba objekts, piemēram, A. Lembergu, kurš dīvainā kārtā, pat nebūdams valdības loceklis vai Saeimas deputāts, ilgu laiku pavadīja Ministru kabinetā un pat piedalījās koalīcijas padomes sēdēs.
Lai informācija par specdienestu darbošanos būtu iegūstama oficiāli, Saeimas steidzami pieņemtajā likumā valdošo partiju politiķiem bija paredzētas pilnvaras pašiem sev piešķirt tiesības piekļūt slepeniem un sevišķi slepeniem valsts dokumentiem.
Parakstu pret likumu izmaiņām vākšanas gaitā mūsu valdošie politiķi atklāja sevi nepievilcīgā rakursā. Pēc tam, kad Valsts prezidentes prasību Saeimā pārskatīt strīdīgos likumus vairākkārt noraidīja, sākoties parakstīšanās kampaņai, valdošie pēkšņi “attapās”: piedodiet, atvainojiet, mēs kļūdījāmies! Iepriekš nolemto atceļam. Tā teikt — miers virs zemes un vēlētājiem labs prāts..
Prezidenta kandidāta meklēšana un izvirzīšana būtu nosaucama par teātri, ja valdošo politiķu vārdi un rīcība neatklātu traģisku būtību: partijas, izraugoties kandidātus, masu medijiem (un ar to starpniecību tautai) atkārtoti klāstīja — mēs meklējam cilvēku, par kuru varētu nobalsot visas koalīcijas frakcijas, kurš apmierinātu visas valdošās partijas. Un neviens ne reizi neieminējās, ka jāatrod tāds, kurš būtu vislabākais valstij! Skumji, ka priekšplānā ir valdošo partiju intereses un tikai pēc tam — valsts, tautas liktenis. Skumji, ka potenciālo prezidenta kandidātu V. Zatlera kungu kopā ar valstsvīriem uzrunāt iet arī Tautas partijas “ierindas biedrs” A. Šķēle. Arī viņš tiek dēvēts par oligarhu. Arī viņš tiek turēts aizdomās par netīriem, taču ļoti rūpīgi un veiksmīgi slēptiem, finanšu darījumiem, ieskaitot saistību ar digitālās televīzijas apraides organizēšanas afēru. Bet runa nav par Šķēli. Runa ir par valstsvīriem, kuri nenorobežojas no apšaubāmas reputācijas cilvēkiem. Nenorobežojas vai nevar to darīt, jo spēkā sakāmvārds: “Roka roku mazgā”…
Izvirzot V. Zatleru par prezidenta kandidātu, politiķi priecājās — re, kur labs! Gan labs ķirurgs, gan labs saimnieks, lielas slimnīcas vadītājs. Slimnīca atzinīgi novērtēta pat ārpus Latvijas. Sāku domāt, salīdzināt: bez lielas naudas slimnīcu par priekšzīmīgu padarīt nevar, tātad — nauda ir dota. “Stradiņiem” arī nauda bija piešķirta, slimnīcas vadītājs Pļaviņa kungs par to ierīkoja jaunu modernu virtuves bloku un… krita nežēlastībā! Izrādījās, ka pasūtījums naudas izlietošanai ticis “ne tiem ļaužiem”. Pirms tam arī Rīgas pilsētas 1. slimnīcas direktoru Ozola kungu skāra līdzīgs liktenis, un, ja atmiņa neviļ, arī viņš neprata “pareizi” apgūt valsts piešķirto naudu. Domāju, Zatlera kungs savas slimnīcas vadītāja amatā ar naudu ir pratis rīkoties, ja jau pats “partijas ierindas biedrs”, kas pazīstams kā prasmīgs naudas lietā licējs, prezidenta kandidātu pagodina ar savu klātbūtni uzrunāšanas brīdī. Varētu jau noticēt, ka prezidenta kandidāts ir absolūti neatkarīgs no šobrīd valdošajiem politiķiem, bet nodevīgs šķita Zatlera kunga teiciens, ka mūsu valstī oligarhu nav. Tas nu pārāk precīzi sakrīt ar I. Emša kunga uzskatiem šajā jautājumā.
Referendums notiks 7. jūlijā, kad valstī svinēs nepieredzēti daudz kāzu un lielai daļai vēlētāju būs pavisam citas rūpes. Parakstu vākšanas laikā Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) vadītājs Cimdara kungs publiski skaidroja, ka likums nosaka referenduma dienu noteikt ne agrāk kā mēnesi un ne vēlāk par diviem mēnešiem pēc parakstu vākšanas. Tā beidzās 2. maijā, bet 7. jūlijs nekādi neiekļaujas divu mēnešu termiņā. Acīmredzot valdošajiem politiķiem ļoti gribētos, ka referendumu varētu pasludināt par nenotikušu nepietiekama balsojušo skaita dēļ. Šajā jautājumā Cimdara kunga rīcība atbilst valdošo politiķu vēlmēm. Bet piecas dienas agrāk vai vēlāk — tas tāds sīkums vien ir.
Vai nav pēdējais laiks sabiedrībai pieprasīt pieņemt likumu, kas noteiktu, ka CVK priekšsēdētāju ievēl uz četriem gadiem un ne vairāk kā divus termiņus pēc kārtas? Un izraudzīt kandidātu šim amatam jāuztic nevis pie varas esošajiem politiķiem, bet nevalstiskajām organizācijām, lai vismaz vienā jomā totālo partokrātiju nomainītu demokrātija.
Valdošie politiķi vienā balsī skandina, ka referendumam nav jēgas, neapdomīgi pieņemtie likumu labojumi jau atcelti un viss notiekošais ir tikai opozīcijas izraisīta politiskā intriga. Un referenduma iespējamie politiķiem netīkamie rezultāti nekādā gadījumā nebūs saistāmi ar neuzticību valdošajai koalīcijai. Gribu iebilst — jēga ir! Pirmkārt, nodrošināties pret varbūtību, lai pēc kāda laika redakcionāli nedaudz “piefrizētus” un rūpīgāk “balsošanas mašīnai” virzītus analoga satura likumu labojumus politiķi nepieņemtu atkal. Neticu, ka noziedzīgā veidā iegūtās naudas īpašnieki samierināsies, neieguvuši kontroli (ar paklausīgu politiķu starpniecību) pār valsts likumsargiem. Otrkārt, apliecināt visiem Saeimas deputātiem (esošajiem, nākamajiem), ka tauta vēl joprojām ir politiski aktīva un gudra un nesamierināsies ar deputātu kļūdām vai apzinātu patvaļu likumdošanā. Un, treškārt, — izmantot savas Satversmē paredzētās tiesības piedalīties valsts likteņa veidošanā. To nedarot, mums vairs nav morālu tiesību šķendēties par trūkumiem un aplamībām mūsu dzīvē.
Bet referenduma rezultātu saistība ar uzticību vai neuzticību politiķiem ir neapstrīdama: ja referenduma rezultāti apliecinās, ka vēlētāju viedoklis ir diametrāli pretējs tautas pārstāvju viedoklim Saeimā, jāuzskata — pašreizējās Saeimas rīcība ir pretrunā tautas atbalstītajam politiskajam kursam. Vai tāda Saeima ir uzticama? Es piedalīšos referendumā un politiķiem atgādināšu Latvijas Republikas Satversmes 2. pantu: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai”.
Ilmārs Kalnietis Skrīveros
