Mazzalviete Maija Usāne savās mājās uzņēma tēva Artūra Sildes dibinātās dārzkopības biedrības “Tomāts” biedrus, kuri Usānes kundzes mājās pulcējas, pieminot biedrības dibinātāja aiziešanu viņsaulē.
Mazzalviete Maija Usāne savās mājās uzņēma tēva Artūra Sildes dibinātās dārzkopības biedrības “Tomāts” biedrus, kuri Usānes kundzes mājās pulcējas, pieminot biedrības dibinātāja aiziešanu viņsaulē.
— Mans tēvs, kurš bija žurnāla “Mazdārziņš” izdevējs un redaktors, dārzkopības biedrību “Tomāts” dibināja 1997. gadā. Šogad viņam būtu apritējis 80 gadu, taču nu jau trīs gadus viņa nav mūsu vidū, — saka Usānes kundze.
Dārzkopības biedrība “Tomāts” dibināta, lai Latvijā izmēģinātu no ārzemēm ievestās sēklas. Tajā darbojas dārzkopji no Saldus, Dobeles, Jelgavas, Tukuma, Talsiem, Liepājas, Gulbenes, Alūksnes, Valmieras, Bauskas, Rīgas un citām vietām. Arī Aizkrauklē ir biedrības nodaļa, notiek lekcijas, semināri, dārzkopji var dalīties pieredzē, uzzināt jaunumus. Piemēram, šomēnes pie tomātaudzētājiem Bražūniem Bauskas rajonā notiks seminārs, kurā varēs uzzināt, kā labāk audzēt šo kultūru.
Tikšanās reizē Mazzalves pagastā kluba biedri varēja iegūt laginārijas sēklas, kā arī rabarberu stādus.
— Tēvs bija enerģijas pilns, un katrā teikumā dzirkstīja humors, tāpēc arī atceres diena pagāja jautrā atmosfērā, ar dziesmām un atmiņu stāstījumiem, — saka Maija Usāne. — Atceros, kā tēvs reiz atveda viengadīgo krūmu upeņu stādu. Vaicāju, kāda būs raža, viņš teica, ka ogas esot vismaz ķiršu lielumā, no viena krūmiņa varot noņemt trīs litrus ogu. Neviens par tādu vēl neesot dzirdējis. Lai krūms labāk augtu, iedēstīju to siltumnīcā. Krūmiņš, kas bija līdzīgs pipariem, auga labi. Ogas lielos, skaistos ķekaros pamazām kļuva tumšas. Domāju, vajadzētu nogaršot. Iemetu mutē, sakodu. Labi, ka tuvumā nebija spoguļa. Ogai bija tik slikta garša, ka seja savilkās neglītā grimasē. Ūdens tikai lejkannā, bet skaloju muti ar to pašu. Savukārt pirksti ieguva lillā nokrāsu. Ogas laikam izmantoja tehniskiem mērķiem, nevis ēšanai. Sagaidīju tēvu un vedināju viņu nogaršot “viengadīgās krūmu upenes”. Viņš noplūca un iemeta mutē trīs ogas. Saspieda, skatījās uz mani un teica, ka ogas laikam nevis jāēd, bet jākrāso ar tām vilna. Vēderā jau krāsvielas nevajag. Abi smējāmies. Tikšanās reizē viena no kluba biedrēm atzinās, ka ar šiem krūmiem viņa apstādījusi pushektāru un tikai vēlāk sapratusi, ka ogas nav ēdamas.
