“Staburaga” lasītāja aizkraukliete Aina Lija Jēkabsone padomju gados iegādājusies obligācijas, tādējādi cerot kādreiz tikt pie precēm, kas tolaik bija deficīts.
“Staburaga” lasītāja aizkraukliete Aina Lija Jēkabsone padomju gados iegādājusies obligācijas, tādējādi cerot kādreiz tikt pie precēm, kas tolaik bija deficīts. Nauda samaksāta, obligācija izsniegta, bet no precēm ne vēsts, jo valsts, kura to izsniedza (Padomju Savienība), vairs neeksistē.
— Vai šīs obligācijas tagad ir nevērtīgs papīrs vai arī ir cerība naudu atgūt? — jautā Jēkabsones kundze. — Kāda mana paziņa lasījusi Rēzeknes rajona laikrakstā “Rēzeknes Vēstis”, kā jārīkojas, lai pieprasītu naudu no PSRS mantinieces Krievijas. Varbūt jūs varētu šo informāciju darīt zināmu arī Aizkraukles rajona iedzīvotājiem, jo obligāciju īpašnieku nav mazums.
“Staburags” sazinājās ar “Rēzeknes Vēstu” redakciju, un kolēģi atsūtīja mums viņu iegūto informāciju. Ceram, tā jums, lasītāji, noderēs.
Jau 17 gadu jums skapī ir ļoti svarīgs zīmogpapīrs — 1990. gada mērķaizdevuma obligācija, pret kuru jums bija jāsaņem automašīna, bet jūs to neesat saņēmuši.
Krievijas vēstniecībā Latvijā apgalvo, ka pirms 17 gadiem pazudušie 57 miljoni rubļu, kas tika paņemti no Latvijas iedzīvotājiem 1990. gadā PSRS valsts bezprocentu mērķaizdevuma veidā, tiks atdoti, darbojoties Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijai. Vai tiešām tā notiks?
Mūsdienu jaunatnei grūti saprast, kāpēc cilvēks, kurš gribēja nopirkt mašīnu vai labu televizoru, tolaik vajadzīgās tehnikas vietā atdeva savu naudu par krāsainu papīrīti. Bija domāts, ka tu aizdod valstij naudu, bet valsts pēc gadiem tev to atdos atpakaļ preču veidā, kuras tolaik bija deficīts. Par kāroto priekšmetu bija jāmaksā tūlīt un pilnu preces vērtību, lai gan preci bija plānots izsniegt tikai pēc trim gadiem.
Diemžēl tobrīd, kad cilvēkam jau vajadzēja saņemt automašīnu vai televizoru, valsts, kas izsniedza obligāciju, vairs nebija. Un cilvēki, kuri ieguldījuši savu naudiņu, līdz pat šim laikam paliek bešā.
Laupīšana valsts līmenī
Starp citu, Latvija ir vienīgā no visām bijušajām padomju republikām, kas saviem pilsoņiem un nepilsoņiem nav kompensējusi obligāciju vērtību naudā vai ar precēm. Kad beidzās pēdējais zīmogpapīru derīguma termiņš, tauta sāka uztraukties. Apkrāptie noguldītāji nolēma cīnīties ar Latvijas un Krievijas valdību par savas naudas atgūšanu un organizēja biedrību. Tās vadītāja Nadežda Rumjanceva, arī cietusī, sākumā aizstāvēja rīdziniekus. Taču, kad par viņas aktīvo saraksti un kontaktiem ar abu valstu varas pārstāvjiem, bet pēc tam arī ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu kļuva zināms dzīvojošajiem ārpus Rīgas, pie viņas sāka plūst cilvēki no malu malām. Viņai sūtīja tūkstošiem iesniegumu, pilnvaru. Tika savākta un Eiropas Cilvēktiesību tiesai nodota apjomīgā sarakste ar valsts instancēm.
Piemēram, “Krājbanka” ziņoja: “Visa nauda pārskaitīta Maskavai. Tā nonāca Krievijas rokās, kas pasludināja sevi par PSRS iekšējo un ārējo parādu pārmantotāju. No KF tad arī pieprasiet, vērsieties KF vēstniecībā.”
“Mēs gājām tālāk,” saka Rumjancevas kundze, “un saņēmām Putina kancelejas, Krievijas Finanšu ministrijas, Ministru kabineta atbildes — visas diemžēl neapmierinošas. Pirms Eiropas tiesa bija pieņēmusi sūdzību izskatīšanai, bija uzrakstītas kolektīvas vēstules visām instancēm, bez tām Eiropas tiesa nebūtu pieņēmusi nekādus dokumentus.
Cilvēki rakstīja par to, ka tautu nekaunīgi apzaga visaugstākajā valsts līmenī. Taču Maskava atkārtoti atrakstīja, kā ar nazi nogrieza: “Kā mēs jau agrāk vairākkārt ziņojām, jautājums jārisina uz Latvijas budžeta rēķina. Tāpēc jums ir jācīnās par savām tiesībām noteiktajā kārtībā, jāiesniedz prasība attiecīgajai valstij.”
Eiropas tiesai bija aizdomas
Šo saraksti cietušie Latvijas iedzīvotāji arī iesniedza Krievijai 1999. gada 10. jūnijā. Un Eiropas tiesa pēc gada sāka izskatīt varasvīru atbildes — puspatiesības. Starptautiskie juristi, kurus N. Rumjanceva bija pieaicinājusi par obligāciju īpašnieku savākto nelielo naudassummu, iedziļinājās apjomīgajā lietā un paziņoja, ka Latvijas valdība var vērsties Starptautiskajā arbitrāžas tiesā, lai aizsargātu savu iedzīvotāju intereses un tādējādi izšķirtu strīdu ar Krieviju. Izdevumus šajā gadījumā maksātu ANO. Taču Latvija līdz šim nenoskaidrotu iemeslu dēļ to nav izdarījusi.
Toties, kad Eiropas tiesā sāka gatavoties lietas izskatīšanai, noskaidroja, ka Latvijā uz mērķaizdevuma pamata savulaik tikusi nogādāta liela partija vieglo automašīnu. Un tiesa sāka pārbaudīt… obligāciju īpašniekus, kurus turēja aizdomās par to, ka viņi preci grib saņemt divreiz. Tiesa pieprasīja
N. Rumjancevai jaunas obligāciju kserokopijas, lai pārliecinātos, ka tās nav dzēstas un ka kompensācija nav saņemta. Sākās jauns dokumentu virpulis, kas apstiprināja vienkāršās tautas godīgumu. Taču vēlāk lielā politika ar mazajiem ļautiņiem izspēlēja joku: Krievijas un Latvijas attiecības sāka uzlaboties, un iesniedzējus nosūtīja uz Latvijas—Krievijas starpvaldību komisiju, kas tika izveidota 1997. gadā. Sak, tagad attiecības šo divu valstu starpā uzlabojas, komisija strādās, un tieši šai komisijai, nevis Eiropas tiesai, jāizlemj jautājums par obligācijām.
Apkrāptie vēlas saņemt savu naudu
Ko obligāciju īpašnieki gribēja panākt, vēršoties Eiropas tiesā? Viņu prasības noformulētas un starptautiskās tiesībās kompetentu juristu pārbaudītas. Un secinājums ir tāds: tam, kurš piesavinājies tautas naudu, nav svarīgi, vai tā bijusi viena valdība vai abas — jākompensē avansā apmaksāto un neizsniegto preču vērtība pēc to nominālās cenas, kāda bijusi obligāciju iegādāšanās brīdī. Tas ir, viens dolārs par vienu rubli. Plus vēl kompensācija par pusi no preces vērtības — par morālo kaitējumu, kas nodarīts vilcināšanās un valsts ierēdņu nevēlēšanās dēļ atrisināt šo jautājumu. Piemēram, krāsu televizora vērtībai jābūt 1000 dolāru, tad vēl jāpieskaita 500 dolāru par morālo kaitējumu. To visu var novērtēt arī dārgāk, taču pasaules praksē parasti aprobežojas ar šādu aprēķinu. Vienisprātis bija arī Eiropas tiesas referenti, kad nodeva sagatavotos dokumentus LR un KF starpvaldību komisijas referentam.
Der pieminēt, ka Krievijas vēstniecība ne pirmo reizi piekrīt tam, ka jautājums par kompensācijām ir jāizskata Starpvaldību komisijā. Diemžēl šī komisija kopš 1997. gada nevienu reizi nav sapulcējusies kopā. Patlaban situācija ir labvēlīga, komisijai teju jāsāk darboties…
Citējot vienu no Otrā pasaules kara veterāniem, N. Rumjanceva raksta: “Kauns Latvijai un Krievijai sākt tiesāšanos pasaules līmenī par tik nelielu, ņemot vērā abu valstu mērogus, kompensācijas summu atlikušajiem akciju īpašniekiem Latvijā. Tas ir ne vairāk par sešiem miljoniem latu. Augstie kungi varētu šo summu savā starpā sadalīt un galu galā izbeigt šo tiesāšanos.”
Kāda šajā situācijā varētu būt papīru, kam jākļūst par vērtspapīriem, īpašnieku konkrētā rīcība? Mūsuprāt, jāraksta vēstules Starpvaldību komisijai, Latvijas Ministru kabinetam un Krievijas vēstniecībai Latvijā.
Adreses, uz kurām jāsūta vēstules:
* Latvijas—Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdim O. Spurdziņa kungam LR Ministru kabinetā Brīvības bulvārī 36 Rīgā, LV—1520;
* A. god. Krievijas Federācijas konsulam Latvijā V. Kaļužnija kungam Antonijas ielā 2 Rīgā, LV—1010.
Jāraksta šādi: Man (vārds, uzvārds, adrese) pieder nedzēsta obligācija……….
Lūdzu Starpvaldību komisijas sēdē izskatīt jautājumu par naudas atmaksāšanu.
Publikācija no laikraksta “Rēzeknes Vēstis”
