Tautas nobalsošanai Centrālā vēlēšanu komisija ir izvēlējusies 7. jūliju. Tad vēlētājiem ir iespēja ar savu balsojumu “par” apstiprināt prezidentes lēmumu neizsludināt grozījumus divos likumos par Latvijas drošības iestādēm.
Tautas nobalsošanai Centrālā vēlēšanu komisija ir izvēlējusies 7. jūliju. Tad vēlētājiem ir iespēja ar savu balsojumu “par” apstiprināt prezidentes lēmumu neizsludināt grozījumus divos likumos par Latvijas drošības iestādēm.
Tas gan ir tikai tautas nobalsošanas formālais iemesls, taču daudzi balsos tāpēc, ka vēlas paust savu noraidošo attieksmi pret Kalvīša valdības cinisko rīcību un nerēķināšanos ar viņu viedokli. Katram vēlētājam būs divi biļeteni, kuros ar krustiņu lodziņā pie vārdiem “par” un “pret” būs jāatzīmē sava nostāja. Tie, kas balsos “par”, noraidīs labojumus drošības iestāžu likumos un atbalstīs Valsts prezidentes lēmumu.
Valdība gan atkal un atkal atkārto, ka referendumam vairs nav jēgas, jo Valsts prezidentei nepieņemamos drošības likumu grozījumus Saeima jau ir “atgrozījusi” atpakaļ, tomēr jāiet un jābalso “par” tāpēc, ka tikai tautas nobalsotu likumu nevienai Saeimai nav tiesību grozīt. 7. jūlijs ir Vairas Vīķes — Freibergas pilnvaru pēdējā diena, un nav zināms, cik neatkarīgs un valstiski domājošs savos lēmumos būs jaunais prezidents Valdis Zatlers. Vai viņam pietiks gribas un spēka pateikt “nē” tiem, kuriem likumu grozījumi vajadzīgi, lai kavētu Lemberga, Kempmaiera un citu lietu izmeklēšanu. Šīs miljonu afēras apdraud valdošo politisko eliti ar satricinošiem atmaskojumiem.
Ne velti prezidente, kurai ir zināma plašāka informācija, brīdina, ka “jau šobrīd pār dažām galvām karājas Damokla zobens”. To, ka arī V. Vīķe — Freiberga nav droša par turpmāko drošības likumu grozījumu likteni, var nojaust viņas pēdējā uzrunā Saeimai, kurā viņa saka: “Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti būs tikuši saklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.”
Jābalso “par” tāpēc, ka tie 214 tūkstošu vēlētāju, kas parakstījās par tautas nobalsošanu, apliecināja savu neapmierinātību ar valdošo politiku. Pēc tik vērienīga protesta normālā valstī sekotu valdības demisija vai vismaz nopietna tās darbības pārskatīšana. Pie mums — nē. Neilgais “pieraušanās” brīdis pēc drošības likumu grozījumu apturēšanas sen jau beidzies. Valdošie rullē, kā ierasts. Drošības likumiem jau tiek gatavoti jauni grozījumi.
Slakteris un Spurdziņš
Pietkeviča vadībā bija iecerējuši vēl līdz šīs Saeimas sesijas beigām sakārtot zemes privatizācijas likumus tā, lai tālredzīgi iznomātos zemesgabalus kāpās un mežā varētu pārvērst par apbūvējamu un privatizējamu teritoriju. Tā sponsori atpelnītu ne tikai partijai saziedoto un tos dažus desmitus latu, kas samaksāti par zemesgabalu nomu, bet vēl papildus iegūtu simtiem tūkstošu vērtus īpašumus. Neizdevās, jo prese sacēla troksni. Nekas, to pagūs rudenī, kad nepakļāvīgais TV ziņu dienests un radio būs tā “pārstrukturēti”, ka ziņos tikai par valdošo labajiem darbiem. Tad arī vairs nebūs neviena, kas varētu sacelt trauksmi, ka dižie rausēji plāno privatizēt pirms neatkarības uzņemtās 125 latviešu filmas, tostarp tādus dārgumus kā “Ceplis”, “Mērnieku laiki”, “Pūt, vējiņi!”, “Puika”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Ministru kabinetā 7. jūnijā jau sagatavots rīkojuma projekts, kurā autortiesību privatizācija pamatota ar to, ka šī manta nav nepieciešama valsts pārvaldes funkciju īstenošanai…
Privatizācijas instinkta kalngals bija veids, kā valdošie aplaimoja tautu ar jaunu prezidentu. Piecpadsmit Latvijas vareno vienojās, paklausīgais Saeimas vairākums nobalsoja, un, runājot deputāta Lagzdiņa izteiksmīgajā žestu valodā, ciniski piesmēja tautu, kura bija iedomājusies, ka deputātu pienākums ir apspriesties ar vēlētājiem un ņemt vērā viņu gribu.
Jābalso “par” tāpēc, ka ikviena balss, kuru nodosim par drošības likumu negrozīšanu, apliecinās, cik neapmierināti esam ar Kalvīša īstenoto politiku — nemitīgi augošo dzīves dārdzību, skolotāju trūkumu skolās, zemajām pensijām, veselības pakalpojumu nepieejamību, skolēnu brīvpusdienu nenodrošināšanu. Balsojot mēs sakām valdībai un Saeimas deputātiem, ka viņiem ir jāpierāda tautai spēja pildīt savus pienākumus godprātīgi un ka mums vairs nav pieņemama šī iedomīgi augstprātīgā attieksme pret vēlētājiem. Balsojot mēs protestējam pret to, ka valsts vara kalpo nedaudzu cilvēku savtīgajām interesēm. Ikviens, kas balsos “par”, pateiks “nē” valdošās varas patvaļai un tās iecietībai pret korupciju valstī.
Ikvienam no 214 tūkstošiem parakstījušos jāatved sev līdzi uz balsošanas iecirkni tikai viens cilvēks, un tautas nobalsošana būs notikusi. Tikai liekot balsi pie balss, mēs apzināsimies savu spēku! Apliecināsim paši sev, ka mums Latvijā pieder augstākās lemšanas tiesības. Mums nav un nevar būt vienalga, kas notiek mūsu valstī. Tautas nobalsošanai ir jākļūst par mūsu valsts un mūsu demokrātijas atveseļošanās sākumu. Balsojot “par”, mēs sakām “jā” demokrātijai, atklātībai un pārmaiņām.
